Banner 980x90

Cilvēka veselība sākas ar nervu sistēmu

Saruna ar ārsti, neiroloģi un kognitīvo zinātņu maģistri Sandru Vestermani par neiroloģiju, karjeras izvēli, mūsdienu cilvēka izaicinājumiem, trauksmi, sevis iepazīšanu un to, kā mūsdienu laikmetā rast mieru.

Raksta autore – Laura Lauziniece

Gatavojoties intervijai, sapratu, ka esmu apjukusi terminos. Neiroloģija, neirozinātne, neirobioloģija – vai tas ir viens un tas pats vai katrs pavisam kaut kas cits?

Neiroloģija ir medicīnas nozare par nervu sistēmas patoloģiju. Neirozinātne ir plaša zinātnes nozare un ietver sevī daudzas apakšnozares. Var būt medicīniskā neirozinātne, inženiertehniskā neirozinātne, bioloģiskā neirozinātne un tā tālāk. Ja skatāmies medicīnisko neirobioloģiju, tā ietver neirobioloģiju, psihofizioloģiju, neirobioķīmiju, kas saistītas ar smadzeņu un psihes struktūru un fizioloģiju.

Ja cilvēku moka panikas lēkmes, migrēna vai veģetatīvā distonija, kurā brīdī būtu jādodas pie psihoterapeita un kad pie neirologa vai psihiatra?

Viens kritērijs, lai vispirms dotos psihoterapeita, ir situācijas, kas nav tik nopietnas, lai būtu vajadzīgi medikamenti, lai papētītu, piemēram, garastāvokļa traucējumu, depresijas vai miega traucējumu cēloņus un mēģinātu tos koriģēt bez medikamentiem. 

Neirologs vairāk atbild par smadzeņu un nervu sistēmas struktūras un funkcijas traucējumiem, tiek veikti klīniski un funkcionāli testi, pacients nosūtīts uz papildu izmeklējumiem. Neirologs nodarbojas ar insultu, neirotraumu seku ārstēšanu, izmanto objektīvas metodes galvassāpju, migrēnas, muguras sāpju, roku, kāju tirpšanas, vājuma vai nespēka izmeklēšanai, respektīvi, ar visu to, kas saistīts ar perifērās un centrālās nervu sistēmas darbības traucējumiem. Protams, nekur nav pazudis arī klasiskais āmurītis, ar kuru pārbauda refleksus. Man reiz paciente ļoti neapmierināti bilda: “Jūs izmantojat vecas metodes!” Bet āmurīti nevar aizvietot neviena magnētiskā rezonanse. Magnētiskajā rezonansē mēs redzam bildi un struktūru, ar āmurīti pārbaudām funkciju un reakciju. Vēl ir jauks instruments – adatiņa, ar kuru pārbaudām jušanas traucējumus. Centrālā nervu sistēma sastāv no galvas un muguras smadzenēm un perifērās nervu sistēmas, kas inervē iekšējos orgānus, rokas un kājas, muskuļus, ādu un citas struktūras. Neirologi mēģina diagnosticēt, kur ir impulsu pārvades traucējumi.

Psihiatrs strādā ar psihi, neirologs – ar ķermeni. Kaut gan, protams, neiroloģija un psihiatrija pārklājas. Neirologam ar psihiatru darbošanās lauciņi pārklājas, piemēram, vieglas depresijas un trauksmes, veģetatīvās distonijas gadījumos, bet, ja neirologs netiek galā, tad jādodas pie psihiatra. 

Runājot par veģetatīvo distoniju, tā liecina par izjauktu līdzsvaru veģetatīvajā nervu sistēmā. Ja rodas sajūtas, kas līdzīgas reāliem simptomiem, piemēram, sirds pārsitieni vai aritmija, elpas trūkums, gremošanas traucējumi un tamlīdzīgi, bet objektīvi slimība nav atrodama, tad tas ir saistīts ar domām un emociju regulācijas traucējumiem. Smadzeņu struktūra pagaidām nav bojāta.

Pagaidām? Tas nozīmē, ka ilgstošas distonijas gadījumos var tikt bojāta smadzeņu struktūra?

Smadzenēs notiekošās neskaitāmās elektrobioķīmiskās reakcijas ilgtermiņā, pateicoties neiroplasticitātei, izmaina arī smadzeņu struktūru, nostiprinot disfunkcionālo regulāciju. Ja cilvēks ilgstoši dzīvo trauksmē, tad, protams, ar laiku un ar vecumu attīstās slimības, teiksim, paaugstināts asinsspiediens, sirds aritmija, II tipa cukura diabēts, ateroskloroze, imunitātes traucējumi. Šīs slimības parasti tiek saistītas ar normālām novecošanas kaitēm. Ievērojama nozīme hronisku slimību attīstībā ir arī gēniem. Mēs nevaram radikāli izmainīt gēnus, bet varam attālināt slimību iestāšanos vai padarīt slimības vieglākas ar epiģenētiskiem fakoriem, proti, vides ietekmi. Ar vidi mēs saprotam savu uzvedību, ieradumus, dzīvesveidu, spēju mācīties regulēt domas un emocijas.

Uz jautājumu “Kurš ir galvenais orgāns – sirds vai smadzenes?” var būt dažādas atbildes. Kardiologs teiks, ka sirds, es teikšu, ka smadzenes. Smadzenes ģenerē elektroniskos impulsus, bez kuriem nedarbotos neviens orgāns. Sirdij ir savs impulsu ģenerators, taču tā vienalga ir saistīta ar smadzenēm. Galu galā sirdi mēs varam pārstādīt, bet smadzenes, domāju, vēl ilgi nevarēsim.

Kurā brīdī jums radās ideja saistīt savu ceļu ar neiroloģiju? Ne jau nu sēžot bioloģijas stundās.

Ja atklāti, skolā man neaizrāva gandrīz neviens priekšmets. Labi, nevarētu teikt, ka nekas nepatika. Man, piemēram, patika zīmēšanas stundas. Tur pārsvarā bija brīvais temats un skolotājam diezgan vienalga, ar ko mēs tur nodarbojamies. (Smejas.) Bet, tā kā nāku no ārstu ģimenes, iespējams, nostrādāja ģenētika un epiģenētika. Protams, kad tuvojās devītā klase, radi, draugi un paziņas sāka uzdot neizbēgamo jautājumu: “Par ko tu gribētu kļūt?” Un paši uzreiz arī metās atbildēt: “Droši vien par ārsti.” Es savukārt apgalvoju, ka studēšu jebko citu, tikai ne medicīnu. Jābūt oriģinālai, jāmācās kaut kas jauns. Tad sāku prātā izcilāt citu profesiju variantus – varētu cept maizi vai strādāt par medmāsu uz kuģa un apceļot pasauli. Konstatēju, ka man kā pūcei maizes cepēju celšanās četros no rīta neder, tāpat kā ceļošana ar kuģi, no kura personāls mēnešiem ilgi nenokāpj. Tādā ieslodzījumā visu mūžu es negribētu pavadīt. Tad nu galvā izspēlēju visādus variantus. Mans galvenais nosacījums bija studēt ko tādu, lai nekļūst garlaicīgi. Lai nav konveijers. No vienas puses, gribējās, lai ir miers, rutīna un skaidrība par to, kas būs rīt, no otras puses, kad nav izaicinājumu, kļūst garlaicīgi. Pēc devītās klases tomēr samierinājos, ka medicīna ir noderīga un vajadzīga citiem, gribējās arī kaut ko pētīt un analizēt, tāpēc vidusskolā devos uz medicīnas klasi, kur pastiprināti apguvu ķīmiju, fiziku un bioloģiju. Augstskolas pirmajā gadā, domājot par specializāciju, spriedu, ka varētu doties dermatoloģijas virzienā, jo bērnībā vienmēr bija problēmas ar ādu. Bet realitātē atgrieza mācību cikls dermatoloģijā, kas notika dermatoveneroloģijas nodaļā, un izrādījās, ka dermatoloģijai klāt ir arī seksuāli transmisīvās slimības. Faktiski pilni nodaļas koridori ar utainiem bomzīšiem. Sajutu, ka laikam nebūs īstā izvēle. Tad es meklēju virzienu, kur būtu ko rakt. Patiesībā par neiroloģiju man vispār nebija domas. Piektajā un sestajā kursā sāku vairāk interesēties par psihiatriju. Mani nepameta sajūta, ka visas problēmas tomēr rodas galvā. Pat dermatoloģiskās. Sāku apmeklēt psihiatrijas pulciņu, paralēli piedalījos arī neiroķirurģijas pulciņā. Protams, manas ekspektācijas bija citādas nekā realitāte, taču bija interesanti. Pēc sestā kursa pienāca rezidentūras izvēles laiks, bet katrā pozīcijā ir konkrēts vietu skaits. Tajā gadā bija viena vieta psihiatrijā, kas jau bija aizņemta. Nu, un, tā kā man jau bija iestrādes psihiatrijas un neiroķirurģijas pulciņos, devos neiroloģijas virzienā, jo šķita, ka tā ir tuvākā nozare psihiatrijai.

Kādas bija pirmās sajūtas?

Pirmā, protams, bija “kur es esmu?” sajūta. Sapratu, ka nekāda pētīšana te nebūs, jo esmu neiroloģijas nodaļā un man ir iedota pilna palāta ar pacientiem. Un pacienti ir pārliecināti, ka man ir kaut kāda nebūt pieredze. Parunāt, ievākt anamnēzi, to visu pierakstīt, to es varu, bet ko darīt tālāk? Kā tagad atceros, bija pacients ar muguras sāpēm, cītīgi iztaujāju, visu pierakstīju, tālāk jānoformulē diagnoze un jānosaka ārstēšana. Nu, un ko es darīju? Aizgāju pie dokumentu skapīša, paņēmu slimības vēstures un skatījos, kas ticis izrakstīts pacientiem ar līdzīgām diagnozēm, pārrakstīju diagnozi un ārstēšanu. Nebija, kam pajautāt. Pēc tam, protams, pakonsultējos ar pieredzējušāku kolēģi. Kopumā izrādījās, ka nekādu kaitējumu pacientam nebiju nodarījusi. Tā pakāpeniski arī notika apmācība darba vietā un darba laikā, jo semināri un lekcijas sākās vien pēc pusgada. 

Būtu gribējies būt par ēnu kādam pieredzējušam kolēģim un tā apgūt arodu, bet ar skatīšanos vien jau nevar iemācīties, vajadzīga prakse un personīgā pieredze. 

Pēc rezidentūras devos uz Valmieru, lai strādātu valstij vajadzīgā vietā. Strādāju neiroloģijas nodaļā, dežurēju, bija pieņemšanas arī poliklīnikā. Visgrūtāk bija ar poliklīnikas pieņemšanām, jo stundas ietvaros ar biezām, neizlasāmām kartiņām nomainās četri pacienti. Kartiņu jau nemaz nav laika lasīt, jāievāc anamnēze, jāapskata, jānovērtē, jāpaklapē ar āmuriņu un jāuzraksta nosūtījumi, slēdzieni, receptes.... Un tas viss jāpaspēj piecpadsmit minūtēs. Un beigās, kad visu esi sarakstījis, pacients paziņo: “Vispār šīs zāles man nepalīdz, un pret tām otrām man ir alerģija.” Tas bija viens aspekts, kas radīja diskomfortu, otrs – sajūta, ka man pietrūkst instrumentu, lai cilvēkam palīdzētu pēc būtības. Tas, ka es izrakstu pretsāpju zāles, neatrisina muguras sāpēšanas problēmu. Līdz ar to paralēli sāku mācīties dažādos kursos, meklēju atbildes visur, ieskaitot alternatīvo medicīnu, mēģinot ieraudzīt cilvēku kopumā. Varētu teikt, ka divdesmit gadu laikā es nosacīti esmu atgriezusies tur, kur biju sākumā – viss sākas no galvas.

Patlaban es neesmu psihiatre, bet, pateicoties neirobioloģijai un tam, ko papildus esmu iemācījusies, neiropsihiatriskajās krustcelēs jūtos drošāk. Mācības Vācijā ilga divus gadus un, iespējams, aizvietoja un aptvēra pat veselu psiholoģijas kursu, salika visu kopā: psiholoģiju, neirofizioloģiju, neirobioloģiju, bioķīmiju. Studijas nebija grūtas vai ar milzīgiem atklājumiem, bet iedeva man pārliecības sajūtu, ka eju pareizā virzienā.

Tad patiešām sanāk, ka visas problēmas sākas galvā?

Protams, ka viss ir no galvas, precīzāk – no smadzenēm, centrālās nervu sistēmas, kas cenšas noturēt visus procesus līdzsvarā, bet mēs līdzsvaru nepārtraukti izjaucam ar stresu, fizisku vai emocionālu pārslodzi, dienas ritma nefizioloģiskām izmaiņām. Iekšējie procesi steidzas atjaunot līdzsvaru, lai atkal varam funkcionēt. Kamēr esam relatīvi jauni, mums tas viss notiek viegli un dabiski, kad kļūstam vecāki, jūtam, ka vajag piestrādāt vairāk, lai atkoptos. Un to visu regulē smadzenes. Tās regulē elektriskos impulsus, savukārt elektriskie impulsi stimulē bioķīmiskos, un tas viss galu galā regulē līdzsvaru – homeostāzi. Vispirms tiek izjaukts līdzsvars psihes procesos, pēc tam izregulējas somatiskie procesi – slimības, piemēram, paaugstināts asinsspiediens, autoimūnas slimības. 

Tātad, piemēram, ja cilvēkam stabili ir augsts asinsspiediens, viņam noteikti ir izjaukts līdzsvars psihiskajos procesos, paaugstināts stresa līmenis, emociju regulācijas, impulsu kontroles traucējumi un tā tālāk. Tas varbūt izklausās biedējoši, bet pietiek ar hronisku trauksmi, ko cilvēks gadiem ilgi nemaz nemāk atpazīt. Jo viņš tā ir pieradis, tāda ir viņa dzīve. No vienas puses, mums ir jāsaka liels paldies veģetodistonijai, jo tā izceļ ārā to, pie kā jāpiestrādā, kas dzīvē jāmaina, lai pirms laika nesaslimtu ar hroniskām slimībām. 

Vai patlaban veģetatīvā distonija un panikas lēkmes joprojām ir sūdzību augšgalā? No kurienes rodas tā milzu izdegšana un trauksme, uz kurieni mūsdienu cilvēks tā skrien?

Trauksmi un izdegšanu rada pārmērīga informācijas plūsma un tās apjoms. Ja mēs salīdzinām, kā dzīvoja mūsu vecāki vai vecvecāki, tad ir skaidra atšķirība informācijas aprites apjomā un ātrumā. Mani vecāki uzauga periodā, kad tikko parādījās televizors. Tie ir piecdesmitie, sešdesmitie gadi. Cilvēki vēl pavisam tuvā pagātnē dzīvoja bez jebkādām elektriskajām ierīcēm. Ir tāds praktisks novērojums, ko pamana arī citi speciālisti, ka jaunā paaudze ir daudz nenoturīgāka pret stresu. Divdesmitgadnieki, trīsdesmitgadnieki, arī skolēni ir trauksmaināki, nekā mēs bijām tajā vecumā. Kāpēc? 

Tāpēc, ka mūsu smadzenes un stresa noturība sāk veidoties jau pirms piedzimšanas un agrīnā dzīves periodā. Ja mēs dzīvotu laikmetā, kurā nav mobilo telefonu un citu digitālo ierīču, skrietu pa lauku un mācītos no grāmatām, tad skaidrs, ka informācijas plūsma būtu salīdzinoši mierīga. Tad arī psihe izveidotos stabilāka, neironu savienojumi būtu stabilāki. Deviņdesmitajos gados dzimušie bērni jau ar mātes pienu uzsūca pārmaiņu trauksmi. Un tad viņiem papildus vēl tika iedots telefons vai planšete, kas uztur nepārtrauktu informācijas plūsmu, nododot iespēju informāciju sašķirot, apstrādāt un salikt pa plauktiņiem, jo tam ir vajadzīgas pauzes. Smadzenes apstrādā informāciju bez pārtraukuma, arī tad, kad mums šķiet, ka mēs neko nedarām. Tāpat kā sirds nepārstāj darboties, kad par to nedomājam, tāpat arī smadzenes. Ir arī zemsliekšņa stimuli, infraskaņas, ultraskaņas, gaismas un krāsu spektri, ko mēs apzināti neuztveram, bet smadzenes tos nepārtraukti apstrādā. Tāpat arī neverbālo komunikāciju. Mēs neverbāli apstrādājam informāciju par telpu, piemēram, gaisma par spožu vai tās ir par maz. Iespējams, kabinetā ir auksts, tumšs vai mitrs, tāpēc tur vairs negribas atgriezties. Informācijas apstrāde notiek, apejot apziņu.

Ir pierādījumi par pirmo iespaidu, kas smadzenēs veidojas pirmajās 30 sekundēs pēc cilvēka iepazīšanas. Bet tas viss ir neapzināti, tas ir pirmais intuitīvais materiāls, tikai pēc tam mēs sākam analizēt un nonākam pie verbāla secinājuma, ka ar to vai citu cilvēku tikties vairs negribu, taču nevaru pateikt, kāpēc. Piemēram, varbūt bērnībā (infantilās amnēzijas periodā) tumšā vārtrūmē kāds ir nobijies no bārdaina vīrieša, bet pieaugušā vecumā nespēj noformulēt, kāpēc vīrieši ar bārdām viņam nav patīkami.

Runājot par izdegšanu – tā rodas no emocionālas, intelektuālas, fiziskas pārslodzes darbā. Bieži vien tā klīniski pārklājas ar depresiju. Tāpēc nereti var būt neskaidrība – vai man ir izdegšana vai depresija? Viens indikators, kā tās nošķirt, – ja pēc atpūtas pašsajūta neuzlabojas, droši vien ir depresija. 

Pie kā vērsties? Protams, ar trauksmi, veģetodistoniju, viegli izteiktu depresiju labi tiks galā jebkurš neirologs. Problēma poliklīnikās ir lielā pacientu plūsma un īsais laiks vienam pacientam, kā dēļ cilvēks, iespējams, nejūtas uzklausīts, nekas nav izskaidrots, bet tiek izrakstīti antidepresanti. Nekā nepareiza ārstēšanā nav, bet cilvēks ir neapmierināts, jo nav apmierinātas viņa emocionālās vajadzības. Tāpēc šādās situācijās būtu jākombinē medikamentozā ārstēšana ar psihoterapiju.

Kā vispār ir iespējams izpētīt smadzenes? Nevar taču atvērt galvaskausu un izpētīt neironu savienojumus.

Metodes vairāk ir netiešas. Neviens galvaskausu vaļā netaisa, tā darīja pirms simt gadiem, kad analizēja līķus.

Zināms, ka jebkuram neironam ir desmit, divdesmit tūkstoši savienojumu, kas atkarīgs no tā, cik sarežģītu funkciju veic konkrētais neirons. To pat nevar iztēloties. Metodes ir dažādas: novērojumi, eksperimenti ar dzīvniekiem, tiek analizēti preparāti, ir funkcionālās magnētiskās rezonanses, pozitronemizijas, iekārtas, kas analizē smadzeņu funkciju un darbību. Parastajā magnētiskajā rezonansē tiek noskenētas smadzenes, un rezultātā mēs iegūstam bildīti, kurā var redzēt, vai tur ir struktūras bojājums – insults, audzējs vai asinsvadu izmaiņas. Funkcionālajā magnētiskajā rezonansē pacientam tiek dots uzdevums – risināt matemātisku vai valodas uzdevumu, ja, piemēram, ir aizdomas par disleksiju, diskalkuliju, un vienlaikus tiek uzņemti attēli. Funkcionālo magnētisko rezonansi vairāk izmanto pētījumos, ikdienas rutīnā to nelieto. Līdzīgi arī ar pozitronu emisijas izmeklējumiem, kad tiek ievadītas noteiktas vielas, kas padara redzamas, piemēram, glikozes izmaiņas smadzenēs. Bet, tā kā šī ievadītā viela asinsritē ātri sadalās, ļoti precīzi jāiekļaujas laikos. Tā pēta metabolismu jeb smadzeņu vielmaiņu. Tās smadzeņu daļas, kurās ir aktīva glikozes vielmaiņa noteiktā brīdī, tiek salīdzinātas ar to, ko šis cilvēks konkrētajā brīdī dara, un citām, mierā esošām smadzeņu daļām. Šādi tiek izmeklēti arī cilvēki desmit vai simt dienu pēc narkotiku lietošanas. 

Tad noprotams, ka jūsu profesijā rutīnas nav?

Atgriežoties no Valmieras Rīgā, nācās meklēt savu nišu. Sākumā nebija viegli, pacientu bija maz, izdevumi lielāki par ienākumiem. Nācās pastrādāt ne tikai privātpraksē, bet arī pieņemt piedāvājumus, kas nebija kvalifikāciju ceļoši. Tikai, lai atgrieztos apritē. Sākumā bija interesanti, bet pēc pāris gadiem sāka izveidoties pieradums. Jebkurā profesijā ir vajadzīgs izaicinājums un izaugsme. Un tas ir dabiski. Pieminēšu atkal dopamīnu un endogīnos opiātus – efekts ir līdzīgs, kā lietojot narkotikas. Notiek pierašana, un ierastā narkotiku deva vairs nesniedz to pašu baudu, ko sniedza iepriekš, tāpēc deva jāpalielina. Smadzenēm visu laiku ir jautājums: kas man par to būs? Ko tu gribi? Kas sagādās prieku un gandarījumu? Runa pat nav par naudu. Runa ir par iekšējo motivāciju, ko virza mūsu meklēšanas sistēma, lai tiktu pie labas sajūtas. Un labā sajūta rodas no endogēno opiātu izdalīšanās, kurus mēs paši saražojam un kuru līmeni varam regulēt. Tātad man vajag izdomāt, kā, nelietojot narkotikas, es varu dabūt to labo sajūtu. Un katram ir savs veids. Vienam vajag publiku un publisko uzstāšanos, citam patīk knibināties vienatnē. Manā gadījumā, tiklīdz sākas konveijers, kļūstu nīgra, un tas nozīmē, ka man kaut kas jāmaina, jāmeklē jauna niša, tēma, virziens vai jāvairo ienākošo impulsu daudzveidība. Līdz ar to man ik pa trim četriem gadiem prasās pēc kaut kāda apdeita. Ārsta profesijai klāt nāk milzīga atbildība un garas darba stundas. Bija brīži, kad man emocionāli bija par grūtu, biju noskrējusies tā, ka pat nepaspēju vairs noķert to mirkli, kad kāds pasaka paldies. Un, tā kā nav divu vienādu cilvēku, nav arī vienādu situāciju.

Bija periods, kad nonācu bohēmiskā mākslinieku vidē, gleznoju, piedalījos izstādēs, bija laba sajūta. Bet tad es sev uzdevu jautājumu, vai ilgtermiņā gribētu tā dzīvot... Droši vien ne. 

Atgriežoties pie dopamīna, jāmācās atpūsties, satikties ar citiem cilvēkiem, paskatīties uz savu profesiju no malas, sabalansēt savas paralēlās dzīves, kas bieži vien šajā profesijā nav nemaz tik vienkārši izdarāms. Jāpieradina cilvēki, ka tu neesi visu laiku nepārtraukti pieejams, ka tu momentā neatbildēsi uz e-pastu vai telefona zvanu. Man kā hiperempātam tas ir ļoti grūti. Man gribas, lai man ir laba sajūta un tam otram arī ir laba sajūta, diemžēl visu laiku to nodrošināt nav iespējams. 

Un kā šo dopamīnu un endogīnos opiātus līdzsvarot?

Dopamīna izdalīšanos veicina sports, dejas vai kādas citas fiziskas aktivitātes. Hobiji. Socializācija. Cilvēks ir sociāla būtne, sociāls dzīvnieks, un viņam ir vajadzīgi citi cilvēki. Jo lielākas “sociālās smadzenes”, jo ilgāk smadzenes nenoveco. Cilvēki, kas ir mūsu sociālajā vidē, “dzīvo arī mūsu galvās”. Jo vairāk tur to cilvēku dzīvo, jo vairāk tiek trenētas smadzenes. Novecošanas profilaksei smadzenēm ir jādod risināt uzdevumus. Piemēram, kad cilvēks aiziet pensijā, zaudē darbu vai ilgstoši nevar atrast jaunu, riskē zaudēt neironu savienojumus. Var rasties sajūta, ka nevienam nav vajadzīgs, ka nekam nav jēgas, nav perspektīvas. Neironiem netiek doti jauni uzdevumi, neveidojas jauni savienojumi, tiek zaudēti vecie savienojumi, kuri bija atbildīgi par iepriekš apgūtām iemaņām... Un pamazām var ieslīgt depresijā. Var jau tā dzīvot. Depresijas iespaidā ir grūti pieņemt palīdzību un lēmumus, piemēram, lūgt palīdzību vai ne. Var pieņemt, ka tāds liktenis un tā tam jābūt. Kāpēc tomēr depresija būtu laikus jāatpazīst un jāārstē? Tāpēc, ka neārstēta depresija paātrina smadzeņu novecošanos un pietuvina demencei. Ja cilvēks ir depresijā, vienalga, kādu iemeslu dēļ, viņš sāk izvairīties no komunikācijas, no pasākumu apmeklēšanas, viņš sevi izolē, līdz ar to smadzenēm nav ko risināt, un viņš atgremo pats savas depresīvās domas. 

Ko nozīmē uzdevumu risināšana? Tā ir mācīšanās. Jauni iespaidi, jauna pieredze. Kaut vai, kā nokļūt no punkta A punktā B pa citu maršrutu, aizejot kaut vai uz citu veikalu. Ja mēs uz to skatāmies Covid kontekstā, tad visi dažādā mērā piedzīvojām sociālo izolāciju. Protams, ir cilvēki, kuriem iepatikās strādāt no mājām, ir tādi, kuriem nepatīk. Mēs nevarējām apmeklēt koncertus, teātri, nevarējām ceļot. Bet tagad, atgriežoties pie iepriekš ierastās sociālās dzīves, ir tādi, kuriem agrāk nebija sociālās trauksmes un fobijas, bet tagad tādas ir. Elementāri, atgriešanās biroja darbā rada trauksmi un fizisku diskomfortu. Un tas ir tikai tāpēc, ka divu gadu laikā smadzenes ir pieradušas pie citas vides, pie citiem apstākļiem, mazākiem kairinājumiem, mazāk cilvēkiem, smadzenes ir adaptējušās citai dzīvei, un tām it kā ir labi. Jo izveidojušies jauni neironu savienojumi, bet iepriekšējie ir atvienojušies. 

Pirms pāris gadiem nevienam pat prātā neienāca, ka kādu konferenci varētu novadīt attālināti.

Pirms diviem gadiem mēs nevarējām iedomāties, ka darba sapulces un starptautiskas konferences varētu notikt attālināti, bet tagad tā ir ikdiena, un ir grūti atgriezties pie vecajiem ieradumiem, jo nav neironu savienojumu, kas par to atbildīgi, tie jāveido no jauna. Ar prātu mēs saprotam, ka attālinātas konferences laikā mēs krietni mazāk uztveram informāciju, jo neesam klātesoši, paralēli darām citas lietas, tomēr ļoti vilinoši ir palikt mājās... Kāpēc kaut kur iet, ja var neiet? Kāpēc tērēt laiku ceļā un naudu degvielai? Kāpēc maksāt par stāvvietu? Iedomājies, cik daudz argumentu! Un kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka smadzenes ir slinkas, tās taupa enerģiju. 

Un tāpēc, manuprāt, ļoti bīstami ir ieteikumi “Ieklausies sevī!”, “Dari tikai to, ko tu gribi” un tamlīdzīgi. Smadzenes uzreiz pateiks: “Neko nedarīsim, nekur neiesim, taupīsim enerģiju un sāksim rītu ar šampanieti un bulciņām.”

Kovids mums ir iemācījis, ka var arī citādi. Bet vai tas ir labāk vai sliktāk? Jautājums ir – kā saglabāt līdzsvaru? Ja mēs visi paliksim savās ligzdās, sabiedrība, neapšaubāmi, mainīsies. Ja tev tagad darbs ir attālināti, ēdienu vari pasūtīt uz mājām, dienām ilgi neiet ārā no savām četrām sienām un palikt viens, tad par ko tu drīz pārvērties? Ir cilvēki, kas savulaik ir ceļojuši bez bailēm pa visu pasauli, bet pēc kovida baidās aiziet līdz veikalam.

Lai mainītos ieradumi, smadzenēm pietiek ar diviem gadiem. Viskritiskākā grupa šajā situācijā diemžēl ir bērni un pusaudži, jo tā ir vecuma grupa, kurai no bioloģiskās evolūcijas viedokļa tieši tagad jāiet ārā un jāmācās veidot atteicības. Tam var būt diezgan nopietnas sekas, un tās būs jāārstē vēlāk. 

Par alkoholu runājot – viena vīna glāze piektdienas vakarā daudziem ierobežojumu laikā izvērtās ikvakara vīna glāzē. Tātad, dzerot vīnu, esot nepārtrauktā trauksmē vai lietojot narkotikas, mainās smadzeņu savienojumi. Vai tas ir neatgriezenisks process, vai šos izmainītos smadzeņu savienojumus ārstējot var kādreiz atgriezt iepriekšējā stāvoklī?

Regulāri lietojot alkoholu, pamazām pieaug tolerance un ar vienu glāzi vairs nepietiek, gribas jau divas glāzes. Es vairs nenoreibstu pēc otrās glāzes, tātad varu iedzert arī trešo. Pieraduma un tolerances bīstamība ir tajā, ka pieaug deva. Pieaugot devai, pieaug arī blakusefektu risks. Jautājums, vai alkohols ir labs vai slikts, ir bijis vienmēr. Būtībā tādā veidā mēs nodarbojamies ar pašārstēšanos. Tikai neviens nav noteicis diagnozi, kuru ārstējam. 

Ja cilvēki izprastu sava diskomforta, nemiera, trauksmes, bezmiega cēloņus, tad saprastu, ka runa ir par neapmierinātām vajadzībām reālajā dzīvē un emociju regulācijas traucējumiem. Alkohols nomierina, atslābina, lielākās devās atslēdz no ikdienas raizēm. Uz laiku! Pēc tam problēmu ir tikai vairāk. Alkohols tās neatrisina. Palīdz ignorēt. Vēl arī jārunā par uztveres fenomenu un kognitīvu izkropļojumu – tas, kas nav aizliegts, ir atļauts? Ilgtermiņā mainās personība.

Ja runājam par narkotikām (jebkurām), tad, regulāri lietojot ilgāku laiku, īpaši pusaudžu vecumā, noteikti neatgriezeniski mainās personība. Pat pārtraucot lietot, kognitīvās spējas un personības īpašības var būt arī neatgriezeniskas. 

Smadzenes nobriest līdz divdesmit piecu gadu vecumam, un, ja mēs gāžam virsū toksiskas vielas, narkotikas un alkoholu nenobriedušām smadzenēm, tad izmaiņu sekas būs izteiktākas un neatgriezeniskākas. 

Narkotiku lietošanas sekas ir neatgriezeniskas, pieres daļas bojājumu var noteikt klīniski un funkcionāli – pacients sūdzas, ka viņam grūti koncentrēties, strādāt, ātri nogurst, neatceras informāciju. To var objektivizēt ar psiholoģiskās izpētes testiem un elektroencefalogrāfiju. 

Valda uzskats, ka atkarību nevar izārstēt, to var aizvietot ar kaut ko citu. Un te nu daudziem talkā nāk, piemēram, sports, aizraušanās ar veselīgu dzīvesveidu, darbaholisms. Tās arī ir atkarības, jo cilvēks procesā gūst sava veida kaifu un līdz ar to dopamīnu, endogēnos opioīdus un citas labsajūtu veicinošas vielas. Varētu jautāt – kas tad tur slikts? Var pārdozēt! Darbaholisms var novest pie izdegšanas, jo deva par lielu, pārmērīga sportošana – pie fiziskas sirds, skeleta, muskuļu pārslodzes, traumām un tamlīdzīgi.

Kāda ir jūsu attieksme pret dažādām garīgajām praksēm, meditāciju, jogu, ajavasku?

Ajavaskas rituāli, manuprāt, nav garīgā prakse, drīzāk narkotisku vielu izmantošana nonākšanai noteiktos psihiskos stāvokļos. Vienu reizi dzīvē šādam rituālam varbūt nebūs paliekošas sekas, bet, ja to dara regulāri un ilgstoši, tad tā ir jau atkarība.

Dažādas garīgās prakses ir vēlme iepauzēt ikdienas skrējienu, un tas ir labi un pareizi. Skaidrs, ka meditēt ārpus mājām, īpaši pielāgotā vidē ir vieglāk un efektīvāk nekā mājās, kur apkārt skraida trīs bērni, kaķis un vēl suns. 

Bet būtībā meditācija ir smadzeņu treniņš – uzmanības fokusa noturēšanas un vadīšanas treniņš. Lai sasniegtu meditācijas stāvokli, ir ļoti ilgi jātrenējas. Tas nebūs tā, ka es tagad apsēdīšos, aizvēršu acis un man viss sanāks. Varbūt tā nemaz nav meditācija, bet pauze no darba. Katrā ziņā tas ir atbalstāmi. Bet, lai sasniegtu rezultātu, arī šajā jomā ir svarīgi, lai šīs nodarbības būtu regulāras. 

Pauzes ir nepieciešamas, bet katram tās var būt citādas: vienam meditācija, jogas nodarbība, citam pastaiga mežā, pie jūras vai citur, vēl kādam grāmatas lasīšana, rokdarbi un tamlīdzīgi. Mums ir apzināti jāmācās ņemt pauzes. 

Miegs mums ir vajadzīgs  lai sakārtotu pa dienu uzņemto informāciju, sašķirotu un saliktu pa plauktiņiem. 

Cik stundu būtu jāatvēl miegam?

Par miegu viss nav tik viennozīmīgi. Ir dažādi uzskati par to, cik ilgi kuram ir jāguļ, ir arī dažādi bioritmi. Ir cilvēki, kuri var aiziet gulēt deviņos un attiecīgi mostas agri. Viņiem laiks sev ir no rīta. Ir tādi, kuri mostas desmitos, un viņu laiks sev ir pusnaktī. Kurš variants ir pareizais? 

Tā kā miega iestāšanos regulē smadzenes, savukārt smadzeņu struktūru un funkciju veido ģenētikas un vides mijiedarbība, arī miega režīmam un ilgumam, manuprāt, varētu būt individuālas variācijas. 

Spēja tolerēt miega deficītu arī ir ļoti individuāla. Piemēram, ir cilvēki, kuri pieraduši gulēt deviņas stundas. Ja viņi varēs pagulēt tikai sešas stundas, viņiem tā būs katastrofa, un nākamajā dienā viņi nespēs funkcionēt. Ir tādi, kuri pēc nakts dežūras paguļ pāris stundu un nākamajā dienā jūtas tīri moži. Ilgtermiņā tas, protams, nav labi, jo visi nakts darbi un maiņu darbi vēlāk vienalga ietekmēs psihisko un fizisko veselību. Miegs ir nepieciešams. 

Vai drīkst gulēt diendusu? Viens profesors savulaik teica, ka ir svarīgi savākt miega daudzumu diennakts laikā. Ja tu pa dienu pusstundu vai stundu paguli, tad tas ir uz nakts rēķina. Piemēram, strādājot attālināti, cilvēkiem zināmā mērā ir iespēja strādāt atbilstošāk savam bioritmam un, iespējams, arī efektīvāk. 

Vai mūsdienu cilvēka lielākā problēma nav informācijas milzu pieejamība? Ja man ir trauksme, es pamēģinu meditāciju, aizeju pie terapeita, izmēģinu dziednieku, galu galā aprunājos vēl ar ģimenes ārstu, bet dziļumā problēmu tā arī neatrisinu.

Problēma nav atrisināta, nauda iztērēta, un cilvēks jūtas vēl sliktāk. Milzu informācijas plūsma, salīdzināšana – citi dara tā, man arī jāpamēģina. No visa pa drusciņai pamēģina un, nesagaidot efektu, metas nākamajā. Piemēram, visi meditē, visi skrien, visi iet terapijā, vai tad es sliktāks/-a? Cilvēkam ir grūti saprast, kas ir vajadzīgs tieši viņam. Nepieciešams laiks līdz efektam. Ir jāiepazīst savas slinkās smadzenes – kurā brīdī tās ar mani manipulē, kad saka priekšā to, ko man patiešām vajag? Piemēram, man gribas kaut ko saldu? No vienas puses, cukurs ir vajadzīgs enerģijas ieguvei, izdzīvošanai, bet ar saldu garšu un ēšanu mēs regulējam arī savas emocijas, un, ja es pieķeru sevi negausīgi ēdam, tad, visticamāk, tajā brīdī mēģinu risināt emocionālu problēmu (nevis izdzīvošanas). Ja es to darīšu ilgstoši, emocionālās problēmas neatrisināsies, pieaugs svars, kas jau tā grūto situāciju padarīs emocionāli vēl sliktāku. Emociju regulācijas traucējumi jāmācās atpazīst un risināt ar psihoterapeitu. 

Vai, piemēram, ja man sāp mugura, es nevaru nosēdēt, nogulēt, nostāvēt, nevaru strādāt, tad man jāizvērtē, vai es varēšu vingrot mājās vai labāk sporta klubā, kur man stāvēs klāt treneris un kontrolēs, vai es vingrojumus izpildu pareizi, pietiekamā intensitātē un skaitā, un mērķa sasniegšanai man sevi jāmotivē līdz tam sporta klubam aiziet.

Problēma pat nav informācijas daudzumā un pieejamībā, bet spējā vai nespējā izvērtēt, ko tieši man vajag un kā iegūto informāciju izmantot tālāk. Piemēram, trauksmes un depresijas stāvoklī cilvēks nespēj pieņemt adekvātu lēmumu, kas rezultātā pasliktina viņa paša stāvokli. Apburtais loks! 

Publiski ieejamo informāciju var izmantot sev par labu, ja mērķtiecīgi meklē un filtrē informāciju, meklē ticamus avotus, piemēram, onlainā ir pieejams depresijas tests. 

Cilvēks ar vidēji izteiktu depresiju spēj funkcionēt un pat nenojauš, ka viņam ir depresija. Varbūt viņš ir neapmierināts ar darbu, cilvēkiem un citiem faktoriem un nevar saprast, kamdēļ vēl joga un meditācijas, bet, ja jau citi dara, man arī jādara, kaut gan gandarījumu nesagādā. Un konsekventi turpina darīt to, kas nepatīk, ēst veselīgu ēdienu, kurš negaršo, ar argumentu, ka tas taču veselīgi. Bet, vairojot negatīvās emocijas, mēs savu stāvokli tikai pasliktinām. Ja depresiju atklātu un ārstētu, būtu cits skats gan uz dzīvi, gan izvēlēm. 

Lai saprastu, ko vajag tieši man, iespējams, ir nepieciešams konsultants, koučs, terapeits, kurš palīdz labāk ieraudzīt sevi, saprast, kā rīkoties vai nerīkoties (vai man jāiet ziemā peldēt, varbūt labāk uz pirti, vai jāpaliek attiecībās, bet varbūt jāiet prom, palikt vai mainīt darbu). Lēmums gan būs jāpieņem pašam. 

Es varbūt tagad tā primitīvi skaidroju, bet, ja, piemēram, cilvēks piecus gadus darbā piedzīvo mobingu un vēl šaubās, vai viņam tur jāpaliek vai ne, ar nepārtrauktu migrēnu turpina uz iet darbu, jo bez viņa tur netiks galā, un tad katru dienu ar galvassāpēm iet uz jogu vai meditāciju un turpina būt apstākļos, kas izraisa migrēnu vai veģetatīvo distoniju, nesaprotot, ka patiesībā ķermenis signalizē par apdraudējumu un ir jāglābj sevi, nepalīdzēs ne joga, ne meditācija. 

Protams, cilvēks to nevar atpazīt un saprast vienā dienā. Tāpēc ir psihoterapija, bet tā prasa laiku un motivāciju. Motivāciju neturpināt tā kā tagad, mainīt kaut ko, bet, kamēr nezinu, ko un kā, man vajadzīga palīdzība. 

Vai tagad cilvēkiem joprojām ir kauns runāt par savu mentālo veselību?

Man nav konkrētas statistikas, bet jaunākā paaudze ir krietni atvērtāka. Mūsu vecāku paaudze nekādu runāšanu par mentālo veselību nav piedzīvojusi. Tad, kad viņi auga, tādu terapeitu nebija, un viss šis viņiem asociējas vai nu ar šamanismu, ezotēriku vai kaut ko nenopietnu. Divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku paaudze ir atvērtāka tad, ja viņi paši grib kaut ko mainīt. 

Bet joprojām sastopami cilvēki, kuriem, piemēram, ir vidēji smaga depresija, bet no medikamentiem viņi atsakās (jo ir neracionālas bailes), gatavi iet pie psihoterapeita. Taču jāsaprot, ka vidēji smagas un smagas depresijas gadījumā psihoterapija bez medikamentiem, visticamāk, nebūs efektīva. Vienlaikus jāizmanto abas metodes. Ja cilvēks dzīvo trauksmē, neēd, neguļ, līdz ar to arī informāciju uztver ar grūtībām, tad doma, ka viņam regulāri un gadiem ilgi būs jāiet pie terapeita, ir nepieņemama. Ja cilvēkam ir tik slikti, ka viņš guļ gultā un nespēj no tās piecelties, kāda tur psihoterapija vispār ir iespējama? Ir jāsaprot, kurā stadijā tu atrodies, vai tev ir nepieciešama tablete plus terapija, vai arī tu vari iztikt tikai ar terapiju, varbūt pietiek tikai ar sportu vai režīma maiņu. Jāmācās lūgt un pieņemt palīdzību. 

Ja cilvēks ilgstoši ir dzīvojis stresā un viņa veģetodistonija ir pārgājusi stabilā hipertensijā un aritmijā, kad ir paaugstināta insulīna rezistence un analīzēs jau parādās izmērāmas izmaiņas citos parametros, tikai pamainot režīmu vai citus ārējos apstākļus, vairs nebūs līdzēts. 

Bieži vien cilvēki ar veģetodistoniju mēģina atrast cēloni un neārstējas, kamēr tas nav atrasts. Tā kā pie veģetodistonijas analīzēs izmaiņu vēl nav, cilvēks ir dusmīgs: “Kardiologs neko neatrod, gastroenterologs neko neatrod, ko tad mēs ārstējam? Kā tas var būt, ka man neko neatrod?” Priecājies, tev vēl ir iespēja vērst situāciju par labu sev. Ārstēt galvu! Tad, kad analīzēs izmaiņas jau būs redzamas, būs jāpieliek lielākas pūles, lai šos procesus vismaz apturētu. 

Jāmācās pieņemt realitāti. Lielākoties mēs dzīvojam ilūzijās un no realitātes izvairāmies, piekopjot strausa politikā līdz brīdim, kad ir pavisam slikti un tur neko vairs nevar darīt. Jāizglītojas par biopsihosociālu slimību attīstības modeli. Jāizprot, ka psihe ir saistīta ar ķermeni un ķermenis – ar psihi, tāpat kā smadzenes ar sirdi un sirds – ar smadzenēm. Mūsu ķermeni ietekmē viss, kas notiek smadzenēs, bet smadzenes uztver visu, kas notiek ar mūsu ķermeni vidē. 

Vai ir iespēja izaudzināt bērnu bez bērnības traumām?

Ja skatāmies tīri bioloģiski, tad noteikti ne. Vienam mammas par daudz, citam par maz, vienā ģimenē ir tēvs, citā nav tēva (kurš variants labāks?), kāds pārlieku daudz lieto alkoholu, kāds nelieto, bet ir strīdi un konflikti. Vienam par daudz uzmanības, kontroles un ierobežojumu, citam – par maz. 

Kaut kāds diskomforts vai traumas būs vienmēr. Jautājums: cik konkrētais bērns ir noturīgs pret stresu? Kā funkcionē viņa smadzenes? To savukārt nosaka viņa ģenētika un mātes nervu sistēma. Kā māte jūtas grūtniecības laikā un kā pēc bērna piedzimšanas? Kā viņa pati regulē savu stresu un reaģē uz situācijām? Bērns no tā neverbāli mācās risināt savas stresa situācijas emocionālā, kognitīvā un fiziskā līmenī. 

Kā Jūs atpūšaties no darba?

Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk vajag atpūtu. Diemžēl. Agrāk strādāšana naktīs, bez atvaļinājumiem bija baigais draivs, bet tagad dažreiz ar divām brīvām dienām ir par maz. Fizioloģiskais novecošanas process paredz samazinātu noturību pret stresu. Pat tad, ja cilvēks nav pārlieku trauksmains, ikdienas informācija viņu nogurdina. Ja brīvdienās var iztikt bez telefona un datora, var aizbraukt uz laukiem, tad tā jau ir smadzeņu atpūta. Kad saprotu, ka sapņos jau redzu neironu savienojumus, YouTube uzslēdzu, piemēram, septiņdesmito, astoņdesmito gadu filmas. Dažas ir tik lēnas un garlaicīgas, ka palīdz pārslēgties un paskatīties uz visu no malas. Atvaļinājumā telefonam izslēdzu skaņu un vibrācijas režīmu un metos radošās lietās, respektīvi, cenšos pārslēgt smadzenes uz citu programmu (jo izlēgt jau nevar).

Pagājušajā vasarā apzināti izvilku no pagraba vairāk nekā desmit gadu nostāvējušu keramikas krāsni, keramikas piederumus un mālus un savām inertajām smadzenēm pateicu, ka man ir aizņemtas un netīras rokas un ar netīrām rokām aiztikt telefonu nedrīkst. Mūsu rokas pēc telefona sniedzas jau instinktīvi. Pat tad, kad to nevajag. Tā ir kā atkarība – uzņemt informāciju. To es par sevi!

Bet kādu informāciju tad mēs tur galu galā uzņemam? Kādam mērķim? Ja kaut ko konkrēti vajag, tad ieguglē, nav stundām ilgi jāskrullē instagrams. Tā kā informācijas mums ir par daudz, rodas blakusefekti: miega traucējumi, ēšanas traucējumi, stress. Tāpat kā ar narkotikām. Jo, neskatoties uz to, ka mums informācijas jau tā ir par daudz, mēs pēc tās vēl un vēl tiecamies, līdz ar to tā atslēgšanās rada atcelšanas sindromu: diskomfortu, trauksmi, dažādu emociju izvirdumus un pat fiziskas sajūtas – trīc rokas, cilvēks nesaprot, kur sevi likt, staigā kā vāvere ritenī. Svarīgi izturēt un tad pavisam drīz piefiksēt, ka bez tās informācijas tīri labi var arī iztikt. To es stāstu tāpēc, ka atpūtai reizēm vajag sagatavoties. 

Kas ir laime?

Cilvēkam nav lemts būt laimīgam ilgtermiņā, jo tas var apdraudēt viņa izdzīvošanu. Filozofs Rihards Dāvids Prehts pielīdzina laimes stāvokli alkohola reibumam. Padomājiet, kas notiktu ar mums, cilvēkiem, ja mēs būtu nepārejošā alkohola reibumā? Ilgtermiņā mēs apdraudētu savu un citu drošību.

Laime ir dinamisks process, un mēs katru dienu ik pa mirklītim esam šajā laimes stāvoklī, kuru, iespējams, pat nepamanām. Dzīšanās pēc laimes veicina mūsu neiroplastiskumu. Tā ir labsajūta. Laimei nav jābūt ekstātiskam, nepārtrauktam orgasmam vai reibumam. 

Ja tev šķiet, ka visu laiku ir šausmīgi draņķīgi, jāiemācās atpazīt un noķert brīdi, kurā tu jūties tīri ciešami. Ja nekad neesi spējis sajust izteiktu eiforiju vai sajūsmu, tad piefiksē, kurā brīdī tu sajūti mieru. Jāspēj novērtēt to, kas tev ir, un saprast to, kā nav un ko reāli vari izvirzīt par mērķi. Ja nebūs mērķa, nebūs virzības, kustības, bet labsajūtu (laimi) var panākt virzībā uz paša izvirzīto mērķi, apmierinot savas pamatvajadzības, jo tikai tad izdalās dopamīns, oksitocīns, endogēnie opioīdi un citas labsajūtu radošas vielas. 

Ja ir sajūta, ka es nezinu, ko gribu, kur atrodos un uz kurieni man iet, vienmēr var meklēt palīdzību. Un pati galvenā ir prakse. Ko man dotu desmit izlasītas grāmatas par meditāciju, jogu, gleznošanu, ja es to nekad neizmēģinu praksē? 

Skeptiķi varētu jautāt: ja jau tik liela loma ir ģenētikai un videi, faktoriem, kurus mēs neizvēlamies un nevaram mainīt, vai tad mums vispār ir iespēja mainīties? Neirobiologi apgalvo, ka mainīties var pie šādiem nosacījumiem: 

  • pārvarot savas domāšanas aizliegumus;
  • mainot savas domāšanas robežas;
  • pārvarot bailes no pārmaiņām;
  • atrodot pareizo individuālo iekšējo motivāciju (atbildot uz jautājumu: kāpēc man to vajag?);
  • uzturot vēlmi un spēju pārvarēt grūtības un risināt sarežģītus uzdevumus.

 

 

Iegādājies I`mperfekt pavasara numuru mūsu mājaslapā imperfekt.com

 

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)