Noslēdzies projekts Smiltenes luteriskās baznīcas kultūras mantojuma saglabāšanai

Vidzemes plānošanas reģiona Latvijas valsts mežu atbalstītās "Vidzemes kultūras programmas 2016" projektu konkursa ietvaros piešķirtie 1000 eiro izmantoti, lai veiktu Smiltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas arhīva grāmatu, fotomateriālu un citu māksliniecisko vērtību ekspertīzi, sāktu tā izpēti. Projekta īstenošanai piesaistītie eksperti daļai materiālu veikuši dezinfekciju un atputekļošanu. Draudzes locekļiem parādīts, kā iesākto turpināt pašu spēkiem. Ir apzināti un sistematizēti kolekcijas vērtīgākie iespieddarbi, veikta grāmatu un rokrakstu inventarizācija.   

Projekta ietvaros daudz darīts, lai popularizētu Smiltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas kultūrvēsturisko mantojumu un tā izpētē un sakārtošanā iesaistītu iespējami plašāku cilvēku loku.  

Iedzīvotāju aptaujas rezultāti

"Pasākuma "Baznīcu nakts" laikā veiktās iedzīvotāju aptaujas rezultāti vēsta – 48% respondentu gatavi baznīcas atjaunošanā un tās kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā ieguldīt savu darbu," informē projekta vadītāja un biedrības "Smiltenes luterāņu baznīcas attīstībai" valdes locekle Laima Šmite – Ūdre. "Vairums smilteniešu vēlētos, lai baznīca būtu atvērta katru dienu. Lielākā daļa aptaujāto ļaužu Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes dievnamu atzinuši par pievilcīgu tūrisma objektu. Domājot par baznīcas atjaunošanas prioritātēm, respondenti pirmajā vietā min dievnama jumtu, tad - apkures sistēmu, fasādes atjaunošanu un baznīcas dārza labiekārtošanu. 
Savukārt nosaucot iemeslus, kas visbiežāk rosina apmeklēt dievnamu, vairākums atbildējuši, ka tie ir draudzes dievkalpojumi."
Lielākais darbs vēl priekšā

Mācītājs Reinis Kulbergs, tiekoties ar projekta dalībniekiem un vietējiem iedzīvotājiem, izteica prieku par to, ka jaunās ieceres ļāvušas satikties ļaudīm ar visdažādāko pieredzi. Viņš izteica cerību, ka kopīgās intereses palīdzēs uzturēt saikni un rosinās uz labu sadarbību arī turpmāk. Mācītājs klātesošos iepazīstināja ar interesantākajiem projekta realizēšanas laikā jaunatklātajiem materiāliem un pastāstīja par turpmākajām iecerēm. Paredzēta  vērtīgāko materiālu digitalizācija, virtuālas izstādes veidošana, kā arī projekti, ar kuru palīdzību mēģinās piesaistīt līdzekļus ekspertu minētajām prasībām atbilstošas draudzes muzeja telpas ierīkošanai. 

"Secinājumi ir bargi – nedz atputekļošanai, nedz dezinfekcijai nav jēgas, ja baznīcas arhīvu pēc apstrādes nepārvietos uz tam piemērotam telpām. Pirms mazliet vairāk nekā mēneša rūpīgi apstrādātie izdevumi, uz kuriem jau atkal parādījusies pelējuma sēnīte, tam ir spilgts apliecinājums," informē Reinis Kulbergs. 

Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes kultūrvēsturiskajam mantojumam priekšā vēl arī liels pētnieciskais darbs. Daudzām senajam fotogrāfijām nav atšifrējuma. Taču šī problēma, iespējams, atrisināsies, fotogrāfijas ievietojot portālā www.zudusilatvija.lv, kur cilvēki, atpazīstot bildēs redzamo personu, var rakstīt komentārus. 

Draudzes mācītājs domā, ka, rūpīgāk izpētot un atšifrējot senos rokrakstus, iespējams, atklāsies ne viens vien pārsteigums. "Ja starp šiem darbiem izdotos atrast dzejnieka, valodnieka un Smiltenes kādreizējā mācītāja Gustava Dīča darbus, tas būtu patiešām liels bibliogrāfisks atklājums. Interesanti, ka mācītājs Dīcis ir viens no pēdējiem draudzes ganiem, kas apglabāts Smiltenes baznīcā." 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Alekseja Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītavas galvenā bibliogrāfe Ināra Buce draudzes rīcībā nodeva seno rakstu atšifrēšanas paraugus, parādīja, kā pareizi atputekļot senās grāmatas. Viņa informēja arī par to, kā šo kultūrvēsturisko mantojumu vislabāk uzglabāt. Bibliogrāfe tuvāk iepazīstināja ar vērtīgākajiem izdevumiem un atzina, ka Smiltenes draudzei ir bagāta vēsture, kuras izzināšana varētu būt liels ieguvums ne tikai novadam, bet visai Latvijai. "To apliecina arī Latvijas universitātes studentu pētījumi par Smiltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturi un mācītājiem, sabiedriski aktīviem cilvēkiem, kuru veikums sniedzas daudz tālāk par draudzes gana pienākumu pildīšanu. 

Projekta ietvaros iepazinusies ar Smilteni, Ināra Buce atzina, ka no sirds priecājas redzēt pilsētu tik skaistu un sakārtotu. "Baznīcā regulāri iegriežas tūristi, kuriem noteikti būtu interesanti aplūkot arī vēstures materiālus, kas šobrīd tiek atkaroti laika zobam."
Pasaules mēroga personības

Smiltenes mācītājs Kārlis Kundziņš - seniors, kurš bijis arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) virsvaldes loceklis un LELB Valkas apriņķa prāvests, jau mācoties Tērbatas universitātē, vadījis latviešu studentu literāros vakarus, publicējis rakstus par Latvijas vēsturi "Baltijas vēstnesī". Kārlis Kundziņš pazīstams arī kā latviešu mācītāju atmodas kustības vadītājs. Zīmīgi, ka tieši viņš 1932. gadā uzaicināts iesvētīt Brīvības pieminekļa pamatakmeni Rīgā. 

Mācītāja dēls, profesors Kārlis Kundziņš - juniors bijis luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas prezidents. Augstāko izglītību ieguvis Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē, papildinājis zināšanas Berlīnes universitātē. Pirmā pasaules kara laikā strādājis par Sarkanā krusta nodaļas priekšnieka vietnieku. Pēc studijām kalpojis par Valmieras iecirkņa vikārmācītaju un guvis atzinību kā izcils pedagogs. Kārlis Kundziņš bijis Tērbatas un Latvijas universitātes mācībspēks, Filoloģijas fakultātes dekāns un viens no Teoloģijas fakultātes dibinātājiem. Vairākkārt ievēlēts par tās dekānu. Kārļa Kundziņa grāmatas un publikācijas guvušas atzinību ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Profesors ieņēmis vairākus nozīmīgus administratīvus amatus. Būdams Bērnu palīdzības savienības priekšnieks, atbalstījis daudzas grūtībās nonākušās ģimenes. 

Kārlis Kundziņš - juniors kalpošanu latviešu draudzēm un akadēmisko karjeru turpināja arī trimdā, kur 1962. gadā viņu ievēlēja par arhibīskapu.

Kārļa Kundziņa - seniora otrs dēls, izcilais arhitekts Pauls Kundziņš, absolvējis Tērbatas pilsētas ģimnāziju, pēc tam ieguvis arhitektūras inženiera grādu Rīgas Politehniskajā institūtā. Strādājis par arhitektu savulaik slavenajā Eižena Laubes birojā. Bijis Latvijas universitātes mācībspēks un dekāns. Aktīvs Pieminekļu valdes loceklis. Ievērojamākie Paula Kundziņa projekti – Latvju sesto vispārējo dziesmu svētku brīvdabas estrāde Esplanādes laukumā, kā arī Ikšķiles un jaunā Usmas luterāņu baznīca. Smiltenes mācītājmuižā bērnību aizvadījušais arhitekts pazīstams arī kā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja idejas autors un pirmais vadītājs.  

Pēc otrā pasaules kara viņš turpinājis pedagoģisko un zinātnisko darbību kā Baltijas universitātes dekāns Vācijā, vēlāk – strādājot Stokholmas Etnoloģijas institūtā un gatavojot nozīmīgas publikācijas par etnoloģiju un arhitektūru Kanādā. Pauls Kundziņš ir arī izcilās monogrāfijas "Latvju sēta" autors. 

Veicot baznīcas arhīva inventarizāciju, atrastas Paula Kundziņa skolas gadu skices, kas ļauj izsekot viņa profesionālās izaugsmes ceļam.
Vajadzīgi "traki" entuziasti!

Kopā ar draudzi gandarīta par paveikto ir arī biedrības "Smiltenes luterāņu baznīcas attīstībai" valdes locekle Gita Mūrniece. Interesanti, ka viņas vectēvs bijis pusgraudnieks pie viena no brāļiem Drandēm. Baznīcas arhīvā aplūkojot podnieku meistara Drandes diplomu, viņai jādomā par to, cik ļoti mūsu visu likteņi savijas. "Mēs, latvieši, esam tikai nepilni divi miljoni. Tāpēc jāsaprot, ka neviens cits nenāks un par mūsu vērtībām neiestāsies. Mani senči vairākās paaudzēs bijuši saistīti ar šo pusi, nākuši uz šo baznīcu. Iespējams, pēc divdesmit gadiem vairs nebūs uzņēmuma, ko šobrīd vadu, bet joprojām būs Smiltenes baznīca un mums jāizdara viss iespējamais, lai tā tiktu saglabāta vēl vismaz divsimt gadu! Par dievnamu man vairāk vai mazāk drošs prāts. Pašvaldība tam neļaus sagrūt. Daudz vairāk satrauc Smiltenes macītājmuižas liktenis. Ja tuvākajā laikā neuzradīsies labā nozīmē traki entuziasti, tad tā var aiziet bojā. Tāpēc šobrīd meklējam iespējas, kā šo kādreiz tik skaisto, vēsturisko celtni glābt. Arī šī ēka taču glabā tik daudz stāstu un smilteniešu atmiņu."

Biedrības "Smiltenes luterāņu baznīcas attīstībai" pirmais lielākais projekts noslēdzies. Taču tie ir tikai pirmie soļi, lai nosargātu kultūrvēsturisko mantojumu un stiprinātu mūsu saknes, bez kurām pamazām zaudējam savu unikālo identitāti.  

Uz sarakstu