Rīgas pils – Latvijas Valsts prezidenta rezidence
Pils tapšana
Stratēģiski ļoti nozīmīgā vietā 1330. gadā tika likti pamati pilij, jo rīdziniekiem pēc sakāves karā ar Livonijas ordeni, saskaņā ar Livonijas pilsoņu kara miera līguma noteikumiem, nācās izpostītās ordeņa pils vietā uzcelt jaunu. Vēsturnieku aprindās tā dēvētās Monheimas Eberharda (toreizējā Livonijas ordeņa mestra vārds) pils celtniecība pabeigta vien 1340. gadu beigās.
Pils tika pilnībā nopostīta 1484. gada karā starp Rīgas pilsētu un Livonijas ordeni. Tās atjaunošana uzsākta 15. gadsimta beigās un noslēgta 1515. gadā. Līdz pat 1562. gadam, kad beidza pastāvēt Livonijas ordenis, pils palika ordeņa bruņinieku un komtūra miteklis.
Latvijas Valsts prezidenta rezidence
1621. gadā pils nonāca Zviedrijas karaļa pārvaldībā un tajā mita Zviedru Vidzemes ģenerālgubernatori. Vēlākajos gados tika uzsākti nolaistās pils sakārtošanas un nostiprināšanas darbi. Lielākās ēkas pārbūves notika 18. un 19. gadsimtā; laikā no 1785. līdz 1787. gadam tika uzcelts jaunais korpuss un faktiski izveidots laukums pils priekšā.
Latvijas brīvvalsts laikā, kopš 1922. gada, Rīgas pils kļūst par Latvijas Valsts prezidenta mītni un reprezentācijas telpām. Sākoties padomju varai, 1940. gadā Latvijas valsts galvas rezidenci un simbolu – Rīgas pili – nodeva pionieriem.
Pēc neatkarības atgūšanas Valsts prezidents Guntis Ulmanis pārnāca strādāt Rīgas pilī 1995. gadā. Pēdējā vērienīgā Rīgas pils atjaunošana veikta Latvijas simtgades priekšvakarā – visas telpas atjaunotas to vēsturiskajā izskatā, piemērojot mūsdienu prasībām.
Rīgas pils un tās nostāsti
Rīgas pils, kā jau pamatīga viduslaiku pils, neiztiek arī bez saviem nostāstiem un spoku stāstiem. Viena no leģendām vēsta, ka Livonijas ordeņa laikā Svētā Gara tornis un Bruņinieku tornis, kas mūsdienās vairs nepastāv, ir bijuši savienoti un tur bijis izveidots spitālīgo hospitālis. Kā stāsta drošības dienesta pārstāvji un ikviens, kas ir palicis pa nakti šajā pils daļā, tad naktī vislabāk ir dzirdami soļi un krakšķi uz Svētā Gara torņa vecajām un vītņotajām trepēm. Tāpat ir bijuši gadījumi, ka naktīs kāds staigā pa telpām un grabinās.
Spoku pastaigas gan vairāk bijušas dzirdamas vecajā pils daļā, bet arī jaunajā ik pa laikam dzirdams spoks. Pils darbinieces to ir nosaukušas par "Zilo dāmu". No rīta ap pulksten sešiem, kad cilvēki vēl nav ieradušies darbā, blakus telpā ir dzirdams, kā tiek pārvietoti krēsli, čīkst durvis, bet, pārbaudot telpu, neviena tur nav, spoka "uzdarbošanās" ir dzirdama līdz brīdim, kad tam tiek pateikts "Labrīt".
Uz sarakstu
