Rušenicas pilskalns – seno latgaļu militārais nocietinājums
Rušonas pagasta teritorija ir bijusi apdzīvota jau ļoti sen. Senā Rušonas novada centrs bija Rušona, kas nosaukumu ieguvusi no Rušonas ezera, kura krastā tas atrodas. Teritorijā atrodas daudz vietu, kas tiek uzskatītas par svētvietām, kulta vai upuru vietām.
Pilskalna nozīme senatnē
Rušenicas jeb Rušonicas pilskalns atrodas izdevīgā vietā, zemes šaurumā starp Rušonas un Zolvas ezeriem. Te novērojama unikāla parādība, proti, Rušas upīte, kas savieno abus ezerus, brīžiem tek uz vienu, brīžiem uz otru pusi. Tas ir atkarīgs no ūdens līmeņa vienā un otrā ezerā. Par pilskalna klātbūtni liecina vairāki vaļņi un grāvji, un tam iespējams piekļūt tikai ejot kājām, turklāt, lai līdz tam nonāktu, ir jāpārbrien pāri slīkšņai.
Pilskalns veidots uz kalna strēles, kam apkārt ir ierīkoti trīs grāvji un uzbērti tikpat daudz vaļņi, kas ir trīs metrus augsti. Visvairāk nocietināta ir bijusi pilskalna ziemeļrietumu daļa: te atrasts uz vēlākiem viduslaikiem attiecināmas senlietas, turklāt arī pats kalns nostāstos saistīts ar bruņiniekiem. Visi trīs grāvji un uzbērumi apliec pilskalna plakuma dienvidu pusi, vietām pieplakdami, brīžiem atkal veidodami līdz četrus metrus stāvus kalna sānus.
Vaļņi un grāvji beidzas austrumu malā, stāvajā,16 metrus augstajā Rušas upītes krastā. Cauri nocietinājumu rindām ved divas ieejas, viena no ziemeļrietumu un otra no dienvidu puses; ieejas labi saglabājušās un zinātājiem viegli ieraugāmas.
Rušenicas pilskalnam bijusi militāra nozīme un tas netika izmantots dzīvošanai; par iespējamu guļkoku aizsargsienas pastāvēšanu apkārt visam plakumam liecināja arheoloģiskajos izrakumos atklātā pārogļojusies zemes josla. Tikušas uzietas arī retas trauku lauskas. Pilskalns nekad nav bijis lauksaimnieciski apstrādāts, līdz ar to ir saglabājies neskartā veidā tāds, kā bija senatnē.
Arheoloģiskie izrakumi
Rušenicas pilskalnu pirmais ir izpētījis un uzmērījis pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš (1892–1942) jau 1925. gadā. Aprakstu un mērījumus autors publicēja savā 1928. gadā izdotajā darbā "Latvijas pilskalni: 3. sējums Latgale".
Arī relatīvi nesen pilskalnā ir notikuši arheoloģiskie izrakumi, par to liecina izrakumu atstātās bedres. VAS "Latvijas valsts meži" pilskalnu ar tā apkārtni ir sakopuši – ir izcirsts liekais apaugums, ierīkotas kāpnītes uz ezeru un pilskalna piekājē uzbūvēta nojume.
Uz sarakstu
