Vīgantes parks un tā zudušais dabas piemineklis
1977. gadā parks ticis ņemts valsts aizsardzībā. Tajā ir iekārtotas pastaigu takas, uzcelta brīvdabas estrāde un laivu piestātne, kā arī uzstādītas vairākas skulptūras, tai skaitā arī Janča un Marča atveidojumi no Voldemāra Zālīša grāmatas "Staburaga bērni."
Staburaga bērni
Vīgantes muižu un tās apkārtni, kurā ietilpa arī slavenais Staburags, savā daiļradē pavisam uzskatāmi ir attēlojis arī latviešu rakstnieks Voldemārs Zālītis (Valdis):
"Vīgantes muižā, kuras robežās atradās Staburags, jau pirms Jurģiem bija savāds uztraukums.
Lieta pati par sevi nebija it nebūt svarīga; nebija tajā, kā Jurģos dažkārt pagadās, arī nekā bēdīga; bet par viņu tomēr prātoja un runāja visā muižā liels un mazs, tāpēc ka tā bija tik jocīgi savāda.
Muižas pārvaldnieka kundzei jeb cienmātei bija ienācis prātā uzlabot vai paplašināt muižas putnkopību.
Pret nodomu pašu necēlās it nekādi iebildumi; drīzāk otrādi - bija jābrīnās, ka šīs prātīgās domas nebija radušās jau daudz agrāk: uz tām taču katru dienu vedināja Vīgantes plašie, dzidrie dīķi, kuros ūdens nekad neizsīka, pat nenokritās vissausākajā laikā, kaut gan tie gulēja augstu, augstu krastā pār Daugavas līmeni, jo tos pastāvīgi pildīja un vēl tagad pilda redzamie un arī neredzamie avoti, kādu muižas apvidū liels daudzums."
Muižas parks
Parks, kurā līdz pat mūsdienām vēl saglabājušies trīs no augšminētajiem dīķiem, tika izveidots Vīgantes muižā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā un ir 10 hektārus plašs; parkā auguši 64 sugu koki, gan vietējie, gan ievestie, tomēr barona fon Bēra lepnums esot bijis rožu laukums. Mūsdienās Vīgantes parkā aug 41 eksotisku koku suga: sveķu lazda, sarkanais ozols, riekstkoks, Sibīrijas baltegle, ziemas ozols, kā arī citi.
Vēsture
20. gadsimta 20. gados, bijušajai muižai un parkam nonākot Latvijas valsts īpašumā, bija plānots izveidot vienotu Staburaga un Vīgantes parka ansambli. Lai arī plāns netika īstenots, vasarās parks kļuva par iecienītu brīvdabas sarīkojumu un dažādu pasākumu vietu. Ir ziņas, ka jau 1923. gadā Vīgantes parkā ir notikuši arī Dziesmu svētki; tie tikuši sarīkoti arī vēlākajos gados, turklāt ierasti – Jāņu dienā.
1936. gadā sarīkojumu laukumā Daugavas krastā sāka celt jaunu estrādi un nogāzē ierīkoja skatītāju sēdvietas. Lai arī populārs un daudzu iemīļots, Vīgantes parks 20. gadsimtā divas reizes cietis postījums. Pirmoreiz tas noticis II pasaules kara laikā, kad vācieši atkāpjoties nozāģēja daudzus kokus, un otro reizi – 1965. gadā pēc Pļaviņu HES uzcelšanas. Tad gājusi bojā arī parka estrāde un amfiteātra veidā izkārtotās skatītāju sēdvietas.
Uz sarakstu
