"Ziemeļlatgales pērle" – Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca
Gotiskais stils arhitektūrā
Gotiskā arhitektūra izceļ augstumu, vienlaikus demonstrējot sarežģītu un smalku estētiku. Lai gan tās saknes ir meklējamas Francijā, gotiskās arhitektūras risinājumi ir atrodami baznīcās, katedrālēs un citās ēkās visā Eiropā un arī ārpus tās. Latvijā gotiskā arhitektūra ienāca 13. gadsimta pirmajā pusē un saglabājās līdz pat 18. gadsimtam. Viena no gotiskā stila pērlēm Latvijā ir arī Viļakas katoļu baznīca.
Skaistā no sarkaniem ķieģeļiem veidotā mūra trīsnavu krustveida celtne lepojas ar diviem 46 metrus augstiem torņiem, kurus, tāpat kā pārējos mazākos tornīšus, nosedz gotikai raksturīgais "krusta zieds". Ķieģeļi šīs "gotikas rozes" būvniecībai izgatavoti tuvējā Medņevas pagasta Brontu ciemā. Dievnama dārzā atrodas bīskapa Kazimira Duļbinska kaps, savukārt dārza dienvidu malā izveidotas Lippe Lipsku dzimtas kapenes.
Vēsture
Baznīca Viļakā iespējami atradusies jau pie 1293. gadā celtās Viļakas viduslaiku pils, tomēr precīzu ziņu par to nav. Pēc Livonijas kara Latgale nokļuva Polijas varā un Viļaka kļuva par liela novada – Marienhauzenas stārastijas – centru. Viļakas pirmā zināmā katoļu kapela ir celta 1683. gadā uz senā Eržepoles pilskalna, jo vietējos zemniekos vajadzēja nostiprināt katoļu ticību. Ziemeļu kara laikā 1710. gadā kapela tika nopostīta un izlaupīta, tomēr laikā no 1714. līdz 1716. gadam tā ar Jura Hilzena atbalstu tika atjaunota.
Kapela Eržepoles kalnā kļuva par mazu arvien pieaugošajai draudzei, tādēļ prāvesta Januškeviča vadībā 1748. gadā tika uzcelts otrs – lielāks – Viļakas koka dievnams ar diviem torņiem. Tas bijis apmēram viena kilometra attālumā no tagadējās Viļakas katoļu baznīcas un atradies uz baznīcai piederošās zemes. Arī šī baznīca ar laiku kļuva par mazu Viļakas draudzei, turklāt celtne atradās samērā tālu no Marienhauzenas muižas pils. Tāpēc muižas īpašniece – grāfiene Alīne Lippe - Lipska un viņas meitas nolēma celt lielu mūra baznīcu tuvāk muižai un kapsētai.
Mūsdienās tā dēvētās Ziemeļlatgales pērles būvniecība sākta 1884. gadā un ilgusi sešus gadus. Dievnams tika būvēts pēc projekta, ko izstrādāja Rīgas Politehniskā institūta inženieris Florians Viganovskis, kurš pats arī vadīja būvdarbus un dzīvoja muižā. 1891. gadā bīskaps Ludvigs Zdanovičs dievnamu konsekrēja Vissvētās Jēzus Sirds godam.
Dievnams cieta postījumus gan Pirmā Pasaules kara (kad tika atjaunots), gan Otrā Pasaules kara laikā, tomēr pēc pēdējiem postījumiem vairākus gadus netika atjaunots. Sākot ar 1956. gadu, dekāna Pētera Rudzīša kalpošanas laikā, tika salabotas satrunējušās koka konstrukcijas, torņiem un daļēji baznīcai uzklāts jauns skārda jumts, iegādātas gleznas ģipsī un jauni baznīcas soli. Remontdarbi tika veikti arī vēlākajos gados. Šobrīd grandiozās celtnes iekšpusē atrodas trīs ozolkoka altāri, 13 vitrāžas, ir uzstādītas 22 reģistru ērģeles.
Uz sarakstu
