Mūsu identitāte - ar šlāgeri, rupjmaizi, šprotēm un dziesmām
Apvienība "Panna" visus teātra mīļotājus pulcēja Splendid palace mazajā zālē, publika tāda pati kā izrāde – latviska. Izrāde pārstāv latviešiem vēl tik maz iepazīto stand-up komēdijas žanru – arī negribīgais latvietis tiek iesaistīts izrādes satura veidošanā. Siena starp auditoriju un aktieriem ir burtiski neredzama. Stand-up žanrs rada sajūtu, ka esmu atnākusi pasēdēt ar draugiem kādā mājas ballītē un uzspēlēt mēmo šovu, nevis devusies uz teātra izrādi.
Lai gan izrāde runā par visai sāpīgām tēmām, manuprāt, tā nespēj aizvainot to latviešus, kas finansiālu apstākļu dēļ ir pametuši Latviju. Izrāde ar humora garšu ļauj saprast daļu skaudrās patiesības.
Kā milzīgu plusu novērtēju šo aktieru spēju improvizēt. Vērojot izrādi, uzreiz top skaidrs, ka Anna un Jānis, kā tēli, atstāj dzīvu, patiesu un visai reālu cilvēku iespaidu, tie perfekti palīdz identificēties ar kaimiņu Juri, kas Lielbritānijā krāmē kastes, vai māsīcu Brigitu, kas Norvēģijā, nu jau ar visu ģimeni, krāso sienas.
Izrāde ironiski pasmejas par sieviešu un vīriešu atšķirīgo dzīves uztveri, tipiskākajām situācijām - risinot savstarpējās attiecības, kā arī sapņiem un mīlestību.
Lai gan lielākā daļa izrādes joki ir veci kā pati pasaule, tie neapnīk un brīžiem pat sirsnīgi sasmīdina. Kaut gan joki vietām ir diezgan bezgaumīgi, tos tomēr izglābj augstā līmeņa aktierspēle un tie nepārkāpj robežu "tikai un vienīgi zem jostasvietas humors". Protams, ka šajā monologu dialogu plūsmā iekrīt arī, kas nedzirdēts: "Ja latviešu bērnu atnes stārķis, tad aizvelk kurmis."
Pievienoto vērtību izrādei deva video projekcijas, kas papildināja jau esošo tagadnes sižetu ar atmiņu līnijām par - kāzām, kādu televīzijas raidījumu vai reāliem cilvēkiem, kas pametuši šo valsti.
Ja vēlaties dziļu izrādi, kas traucē atgriezties ierastajā dzīves ritmā – šis nav tas variants. Taču šī izrāde liek iesmieties pat visskeptiskākajam skatītājam, jā, varbūt ne par visiem desmit jokiem, bet par diviem no tiem noteikti. Tā ir trešdienas vakara izklaide, kas ir daudz labāka par holivudisku grāvēju vai vīna degustāciju, tā spēj enerģētiski uzlādēt nākamajai darba dienai.
To vai izrādei bija nepieciešami divi cēlieni – es neesmu īsti pārliecināta, bet par to vai ir vērts uz to iet, es noteikti saku – jā!
Ar vārdiem: "Brauc uz kuru pasaules malu gribi, bet puse sirds paliek Latvijā" darbadienas vakara smieklu un smeldzes malks ir norīts. Viens top skaidrs – lai arī kādi mēs nebūtu – pasaules klejotāji, nekad līdz galam neapmierināti vai reizēm pārāk nopietni - mēs tomēr esam unikāli un savu zemi mīlam ar visu sirdi un dvēseli.
Uz sarakstu
