13 jautājumi dārgumu meklētājam (galerija)
1. Esi viens no cilvēkiem, kas brīvajā laikā brien pa kalniem un lejām ar metāla detektoru rokā. Kā šo nodarbi nosaukt visiem saprotamā veidā – dārgumu meklēšana vai kā savādāk?
Domāju, ka dārgumu meklēšana būtu laba definīcija, jo interesantākie priekšmeti, ko atrodu, ir dārgumi man, bet citiem tie tikai liktos veci, sarūsējuši metāla atkritumi.
2. Jūsu mērķis, motivācija – izzināt vēsturi, aizpildīt brīvo laiku, atklāt ko nebijušu, kolekcionēt?
Man tas ir sava veida sapņu piepildījums, jo kad biju maziņš, sapņoju kļūt par arheologu. Mani vienmēr ir aizrāvusi vēsture. Šis hobijs ir ļoti labs veids kā izzināt vēsturi, jo par katru interesanto atrasto priekšmetu es cenšos atrast informāciju interneta resursos vai arī vēstures grāmatās. Turklāt tas ir ļoti labs veids, kā aktīvi un veselīgi pavadīt brīvo laiku pie dabas. Vislielāko prieku man sagādā atrast kādu monētu, tādēļ arī esmu sācis tās kolekcionēt.
3. Cik šī nodarbe populāra pie mums Latvijā un cik – citviet pasaulē?
Latvijā ar to nodarbojas daudz cilvēku, bet pārsvarā tie ir kara vēstures relikviju meklētāji. Reizēm pat šķiet, ka makšķernieku un vēstures relikviju meklētāju varētu būt vienlīdz daudz.
Cik zinu, tad Lielbritānijā ir vislabāk sakārtotā likumdošana šajos jautājumos. Tur ar šo hobiju nodarbojas ļoti daudzi, turklāt vērtīgos atradumus cilvēkiem ir iespēja reģistrēt speciālā datu bāzē, kā arī, ja atradums ieinteresē vēsturniekus, tad muzeji tos atpērk no atradēja par korektām cenām. Līdz ar to vērtīgākie atradumi netiek slepus pārdoti un pārsvarā visas vērtīgās privātkolekcijas ir reģistrētas, līdz ar to vēsturiskās vērtības neiet zudumā.
4. Cik dārgs ir šis hobijs? Kādās cenās ir puslīdz "pieklājīgs" metāla detektors?
Hobijs nav no tiem lētākajiem, bet es domāju, ka kaislīgs makšķernieks par dažādām makšķerēm un to piederumiem laika gaitā iztērē vairāk, kur nu vēl mednieki, kuru ieroči var maksāt pat vairākus tūkstošus. "Pieklājīgs" detektors varētu izmaksāt no 300 – 500 Ls, bet pats darbojos ar vēl "pieklājīgāku" detektoru.
5. Kā uzzināt par labākajiem medību laukiem - vietām, kur meklēt?
Darbs pārsvarā notiek ar vecajām kartēm, piemēram, meklējot vecākas viensētas vai apdzīvotas vietas, kuras mūsdienu kartēs vairs neeksistē, tās ir potenciālās vietas, kur doties meklēt. "Kara racēji" pēta kauju vietu taktiskās kartes, bet ar to es nenodarbojos. Man neliekas ētiski rakt tur, kur ir lijušas asinis...
6. Strādājat pa vienam vai domubiedru grupās?
Ir cilvēki, kas darbojas vieni, ir cilvēki, kas dodas meklējumos grupās, tas ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Protams, drošāk ir doties kopā ar kādu, jo jāņem vērā, ka apkārt var klīst agresīvi dzīvnieki un dzīvnieciski noskaņoti cilvēkveidīgie, kam vēderā ir litrs "dzimtenītes".
7. Vai ir kādas nerakstīts ētikas kodekss? Piemēram, dzirdēts, ka atrodot krituša karavīra mirstīgās atliekas, goda lieta ir pēc personīgajām lietām mēģināt noteikt viņa identitāti un uzmeklēt iespējamos tuviniekus?
Protams, uzskatu, ka tas ir katra "racēja" pienākums, atrodot kritušo karavīru mirstīgās atliekas par tām ziņot attiecīgajām iestādēm un atstāt kritušā karavīra personīgos piederumus pie paša karavīra.
Viena no svarīgākajām lietām, ko vajadzētu ievērot katram "racējam" ir atstāt aiz sevis kārtību, neatstāt aiz sevis bedrītes, bet kārtīgi tās aizbērt, kā arī nerakt aizsargājamo vēstures pieminekļu vietās, tas darbiņš ir jāatstāj vēsturnieku kompetencē. Vienmēr savāc metāla atkritumus, ko atrodi savos meklējumos, tā ir kā sava veida pateicība zemītei, kā arī saimniekam, uz kura zemes Tu nodarbojies ar savu hobiju!
Diemžēl ir arī nekulturāli racēji kam nekas nav svēts – aiz sevis atstāj bedrītes, rok neļautās, aizsargājamās vietās un pārdod atrastās vērtības ārzemniekiem. Šādi cilvēki grauj šī lieliskā hobija reputāciju. Bet uzskatu, ka nedrīkst likt vienlīdzības zīmi attiecībā uz visiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar šo hobiju kā "melnie arheologi" (ļoti nepatīk šis termins), tāpat kā ne visi zvejnieki ir maluzvejnieki un ne visi mednieki ir malumednieki.
8. Kā šī nodarbe tiek regulēta no likumiskās puses – nācies saskarties ar nepatikšanām, piemēram, neapzināti pārkāpjot kāda privātīpašuma robežas?
Neesmu saskāries ar nepatikšanām, jo stingri ievēroju "racēju" ētikas kodeksu un likumus – vienmēr aiz sevis atstāju kārtību, aizberu bedrītes un savācu visus atkritumus, ko atrodu, pēc tam tos utilizēju. Apzināti nekad nelienu privātajās teritorijās, vienmēr cenšos palūgt saimnieka atļauju nodarboties ar šo hobiju uz viņa zemes. Nekad un nekādā gadījumā neroku aizsargājamās teritorijās.
9. Cik bīstama ir šī nodarbe? Piemēram, vai ir sanācis uziet arī sprādzienbīstamus priekšmetus, ieročus?
Kā jau minēju, neesmu "kara racējs", bet vienreiz gan uz aparta lauka aptuveni metra dziļumā uzdūros nesprāgušam artilērijas lādiņam. Skaisto, monētām raksturīgo signālu deva kapara gredzens, kas veido vītni ap pašu lādiņu. Lādiņu neaiztiku, izsaucām sapierus, sapieri lādiņu savāca un beigās saimnieks bija priecīgs, ka ar arklu nav uzdūries šim lādiņam, jo agrāk vai vēlāk, šo lādiņu zemīte būtu izspiedusi tuvāk virspusei.
10. Mūsu zeme slēpj gana daudz vēstures liecību, kas nav no metāla. Tās Jūs neinteresē vai vienkārši neesat atraduši iespēju tās uziet un atstājat šo daļu profesionālu arheologu ziņā?
Cik zinu, tad ASV ir domubiedru grupa, kas staigā pa klinšainām vietām un ar acu palīdzību meklē no akmens veidotus bultu uzgaļus un citus cilvēka apstrādātus akmens priekšmetus. Latvijā šāda veida atradumi pārsvarā ir nejauši. Uzskatu, ka šāda veida vēstures liecību izpēte un meklēšana ir jāatstāj arheologu ziņā.
11. Cik vērtīga un apjomīga varētu būt kolekcija patiesam šīs nodarbes entuziastam? Sanāktu nelielai personālizstādei?
Grūti definēt apjomu patiesam šīs nodarbes entuziastam, bet domāju, ka tie varētu būt, sākot no 100 interesantiem priekšmetiem. Pašam ir nākotnes sapnis izveidot šāda veida muzeju, lai katrs varētu apskatīt, ko slēpj mūsu zemīte.
12. Tavs interesantākais atradums līdz šim ir...?
Iespējams, ka tas varētu būt labi iekonservējies kuršu tautas tērpa zvārgulītis, tas ir saglabājis savu oriģinālo skanējumu.
13. Nobeigumā – tavs novēlējums Latvijai!
Mīliet savu zemīti, cieniet tās vēsturi un cīnieties par savas latviskās identitātes saglabāšanu!
Uz sarakstu
