13 jautājumi karikatūristam Gatim Šļūkam
1. Savā mājaslapā raksti, ka sāki zīmēt bērnībā un jau pirmajā klasē saprati – vēlies kļūt par karikatūristu. Kā nāca šī jau ļoti konkrētā apskaidrība?
Visvairāk to laikam ietekmēja tas, ka man bērnībā bija pieejamas žurnāla "Dadzis" kaudzes. Tad nu tos daudz šķirstīju, priecājos par smieklīgajām bildītēm un pats sāku ķēpāt ko līdzīgu.
2. Vai skolā mēdzi zīmēt savu klasesbiedru vai pasniedzēju karikatūras?
Jā, zīmēju. Zīmēju visu ko. Piemēram, literatūras skolotājai patika, ka literatūras kladē biju sazīmējis Veidenbauma, Blaumaņa, Raiņa karikatūras. Savukārt algebras, ģeometrijas pasniedzējai tāda ķēpāšanās kladē nepavisam negāja pie sirds. Piemēram, pārzīmēju arī Māra Putniņa zīmētos komiksus no žurnāla "Zīlīte" un "Pionieris". Un tirgoju tos dažiem citiem klasesbiedriem par 50 kapeikām. Darbojos kā kopētājs.
3. Karikatūras bieži vien cilvēkiem asociējas ar nenopietniem zīmējumiem par nopietnām tēmām. Vai mēdz būt arī otrādi?
Pārsvarā tā ir, bet mēdz būt arī karikatūras, uz kurām skatoties varbūt nemaz smiekli nenāk, tā saucamās dziļdomīgās karikatūras. Kuras skatītājam liek padomāt un varbūt nemaz neizsauc smieklus.
4. Cik viegli vai grūti ir saskatīt asprātīgo nopietnajā?
Saskatīt asprātīgo nopietnajā ir pat interesantāk, nekā zīmēt par kādu smieklīgu atgadījumu, kas jau pats par sevi ir smieklīgs - gatava karikatūra! Ar idejām nekad nevar zināt, cik ātri tās dosies rokās, bet noteikti tas ir interesants process, kustināt pelēko vielu, un ir prieks, kad izdodas noķert labu ideju. Tālākais jau tehnikas jautājums, kā uzzīmēt.
5. Karikatūristam jābūt vairāk humoristam vai māksliniekam?
Ja cilvēkam pilnīgi nav humora izjūtas, tad diez vai kāds viņu sauks par karikatūristu.
Tas tad droši vien būs ilustrators, ne karikatūrists. Bet humora izjūta arī viltīga lieta, kas vienam liekas smieklīgs, citam varbūt nē. Man gribētos domāt, ka manī ir gan no humorista, gan no mākslinieka.
6. Vai ir bijuši gadījumu, ka kāds augsts valstsvīrs vai sabiedrībā pazīstama persona ir apvainojusies par Tavu karikatūru? Ir bijušas sūdzības?
Šis noteikti ir populārākais jautājums ko vienmēr uzdod karikatūristiem. Bet laikam jāapbēdina, nav gan tā pa īstam apvainojušies. Reizēm pat zīmētās personas vēlas iegādāties karikatūras, kurās viņi attēloti, lai arī tās viņus parāda ne visai tīkamā gaismā un varētu domāt, ka viņi būs apvainojušies. Tomēr arī politiķiem un citiem karikatūru personāžiem ar humora izjūtu nav tik bēdīgi, kā varētu likties. Ir bijuši gadījumi, ka Lipmans, Starkovs, vēl kāds kaut ko presē pabubinājuši, ka tā jau nu nevajadzētu zīmēt, bet nekas pa īstam nopietns nav bijis.
7. Ko vairāk patīk zīmēt – konkrētu pasūtījumu ar skaidri atrunātām detaļām vai darbu, kur vari ļauties brīvam domas lidojumam?
Noteikti brīvais lidojums vairāk iet pie sirds, diez vai kāds, kurš sevi dēvē par mākslinieku, izvēlētos pirmo variantu.
8. Zīmē gan "Latvijas Avīzei", "Sporta Avīzei", gan ilustrē žurnālu FHM. Gana dažādi preses izdevumi un darba pilnas rokas. Kā izdodas pārslēgties starp dažādajiem formātiem – no dienas laikraksta uz izklaidējošu žurnālu?
Zīmēju dažādās tehnikās, ar roku, datorā, savienoju tehnikas kopā. Tā lai pašam nav garlaicīgi, tas tieši interesanti, ka tēmas un formāti dažādi.
9.Esi piedalījies dažādos konkursos un izstādēs ārvalstīs, tai skaitā Beļģijā, Portugālē, Krievijā, Vācijā. Kā latviešu karikatūra jūtas importa karikatūru vidū? Vai tai ir kādas nacionālās īpatnības?
Domāju, ka īpaši nekādas nacionālās iezīmes tieši latviešu karikatūrām nav. Laba karikatūra, vēlams, bez vārdiem būs saprotama kā vienā zemeslodes pusē, tā otrā. Starptautiskajos konkursos pārsvarā izstāda tieši karikatūras bez vārdiem, jo tā ir karikatūras īstā māksla, parādīt zīmējumā to, ko uzrakstot vārdos, iespējams, būtu vajadzīga vesela lapa. Neesmu karikatūru ar tekstiem noliedzējs, jo, ja karikatūrās nemaz neizmantotu tekstus, tad arī daudzas idejas un joki jau atbirtu pašā saknē. Ir idejas, kur joks slēpjas tieši tekstā.
10. Bez karikatūrām – vai veido arī citu žanru vizuālos darbus?
Kopš Mākslas akadēmijas pabeigšanas jāteic, ka darbojos tikai ar karikatūru, tas man vistuvākais. Mans nopietnā grafiķa ceļš apstājās Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, varbūt kaut kad sajutīšu vēlmi atkal radīt kaut ko no tā saucamās nopietnās mākslas. Patīk "niekoties" ar fotomākslu.
11. Ja aptrūkstas iedvesmas, bet termiņi min uz papēžiem, kas Tev palīdz atgūt radošo dzirksti?
Kaut kas jau vienmēr rodas, dažreiz pat dienās, kad liekas, ka nekas nedodas rokās, atnāk tieši vienas no labākajām idejām. Ideju domāšana ir lieta neparedzama. Ik pa laikam ceļoju, tas noteikti dod iedvesmu un smadzeņu izvēdināšana nāk par labu.
12. Tavuprāt, leģendārākais latviešu karikatūrists ir...
Gunārs Bērziņš, kolēģis "Latvijas Avīzē" Ēriks Ošs, patīkami ar viņu kopā strādāt, ir ko pamācīties, noteikti jāpiemin arī Edgars Ozoliņš. Vecajā "Dadzī" bija daudz izcilu karikatūristu, tajos laikos žurnāls "Dadzis" esot skaitījies viens no augstvērtīgākajiem starp citiem humora žurnāliem tieši mākslinieciskās kvalitātes ziņā.
13. Tavs novēlējums Latvijai un latviešiem!
Novēlu latviešiem drosmi un plašu redzesloku!
Uz sarakstu
