Ainaviskās Ludzas viduslaiku pilsdrupas starp diviem ezeriem
Vēsture
shutterstock.com
Lai arī precīzs pils celšanas gads nav dokumentāri pierādāms, uzskata, ka tās celtniecība, vadoties pēc raksturīgās ķieģeļu arhitektūras stila, datējama ar 14. gadsimtu. Pils bijusi pamatīga mūra celtne trijos stāvos ar sešiem torņiem, trim vārtiem un divām priekšpilīm. Livonijas ordeņa maģistrs Vannemars fon Bruggenoje tās celšanai izmantoja pelēkos laukakmeņus un sarkanos ķieģeļus. Pirmo reizi vēstures avotos Ludzas pils minēta 1433. gadā sakarā ar Mērves pils komtura plānoto vizīti Ludzas, Rēzeknes un Alūksnes pilīs.
1480. gadā mestrs Bernds no Borhas mēģināja ieņemt Pleskavu, taču cieta neveiksmi. Atbildot uz mestra uzbrukumu, 1481. gadā krievu karaspēks iebruka Livonijā, ieņemot un izpostot Ludzas pili. Tikai 1525. gadā, uzlabojoties attiecībām ar Maskaviju, ordenis Ludzas pili atkal atjaunoja. 1559. gadā Livonijas ordenis Ludzas pili ar vēl dažām citām ieķīlāja Lietuvas dižkunigaitijai; kopš 1561. gada Ludzas pils iekļāvās Inflantijas vaivadijā. 1577. gadā Ludzas pilij jau atkal uzbruka krievu karaspēks Ivana Bargā vadībā, bet, pēc zaudētā Livonijas kara, Krievijas caram atsakoties no saviem iekarojumiem Livonijā, pils atkal nokļuva poļu pārvaldībā.
Poļu–zviedru kara laikā 1625. gadā Ludzas pili ieņēma zviedru karaspēks, bet poļiem to ātri vien izdevās atgūt. Savukārt, 1654. gadā, krievu–poļu kara laikā, Ludzas pils tika aplenkta un drīz vien padevās. Aplenkuma laikā tika uzspridzināts viens no pils torņiem. Pēc Otrā Ziemeļu kara beigām, saskaņā ar 1667. gada Polijas seima lēmumu, tika uzturēta vienīgi Daugavpils pils; pārējie nocietinājumi, ieskaitot Ludzas pili, tika atstāti novārtā. Ludzas stārastijas 1765. gada inventārā Ludzā minētas vairs tikai pilsdrupas.
Pilsdrupas ir saglabājušās līdz mūsdienām gandrīz tādā pašā stāvoklī kā redzamas senākajos attēlos – ar divām torņa sienām un vienu pils ārsienu.
Ludzas pils leģendas
Ar seno pili un tās valdniekiem saistās vairākas skaistas leģendas, kuras, iepazīstinot ar seno Ludzu, stāsta pilsētas gidi. Blakus pilskalnam senajā priekšpilī – Baznīckalnā, var apskatīt Eversmuižas grāfu, poļu muižnieku Karņicku, 1738. gadā celto dzimtas kapu kapelu, kā arī Leona Tomašicka 1934. gadā veidoto Sv. Marijas – Māras zemes karalienes – statuju, blakus esošo zvanu torni, kas saglabājies lielajā Ludzas 1938. gada ugunsgrēkā.
Viena no leģendām vēstī, ka starp Ludzas un Rēzeknes pilīm pastāv apakšzemes eja, kuras galā esot liels pagrabs. Tajā paslēptas visas senās pils bagātības un apburta guļ senā pils īpašniece Lūcija. Lāstu viņai esot uzlikusi pašas māte, jo abas mīlējušas vienu un to pašu bruņinieku.
Uz sarakstu
