Gundegas Repšes grāmata "Laiks esi tu"
Tāds ir viens no ierakstiem Gundegas Repšes jaunajā grāmatā - dienasgrāmatā, kur intīmais nevis kūleņo pašrefleksijās, bet gan uztur blīvu un bagātu domas telpu un apliecina, ka sabiedrība nav nekāds amorfs, nezināms lielums, bet gan mēs katrs ar savu atvērto domu. Līdztekus lasāmas arī rakstnieces piezīmes no Dzintras Gekas 2012.gadā vadītās Sibīrijas ekspedīcijas.
Ko tev pašā pamatā, sākuma punktā, nozīmē dienasgrāmatas rakstīšana?
Filtru un sarunu ar sevi. Tās miljons balsis, kas diendienā sturmē smadzenes, nav vienmēr jāņem par pilnu un katrai nav jāatbild, tad sen cilvēki masveidā sajuktu prātā. Bet pieraksts ir labs filtrs. Un teksts pats par sevi distancē no reālijas, kas allaž labi, lai nenokautos ar sīkumiem. Bet, protams, mana dzīve sastāv no vēl daudz svarīgākām izjūtām un pārdzīvojumiem, nekā šeit fiksētie, tomēr apzināti esmu izvairījusies no privātā, jo kādreizējās, Māras Zālītes iniciētās 1995./1996.gada dienasgrāmatas tika rakstītas ar domu atstāt laika nospiedumus. Toreiz it kā atjēdzāmies, ka palaists garām ir ne ar ko nesalīdzināmais 1990./1991.gads. Labi, ka mums ir vismaz Jāņa Streiča pieraksti par to laiku. Jo vēstures pārrakstītāji ideoloģiskām vajadzībām pastāvēs vienmēr. Un tad ir svarīgi, ka pretstatam ir šādas piezīmes, dienasgrāmatas.
Grāmatu veido 1995./1996. un 2012.gada dienasgrāmatas. Kādu tu atceries sevi 1995./1996.gadā? Vai atpazīsti sevi?
Atpazīstu gan, sāpīgi atpazīstu, jo nu redzu, cik labticīga esmu bijusi, par spīti asajiem vērojumiem un vērtējumiem. Tagad, apzināti strādādama pie tā, lai neļautos vilšanās rūgtumam, mācos iecietību, kas gan nenozīmē visa pieņemšanu, ko naski borē visu veidu ezotēriķi vai politikāņi-ideologi. Tas, vai iecietība nezog dzīves uguni, ir manas uzmanības centrā ikdienā.
Cik lielā mērā tevi pašu pārsteidza tas, ka 1995./1996.gadā, laikā, kad nekādi lielo dzīru gadi vai sekojoša krīze nevienam ij sapņos vai murgos nerādījās, tavās piezīmēs fiksētās problēmas, aizdomas par tādām 2012. gadā uzradās visu dienaskārtībā?
Tā tam jābūt, manuprāt. Jo tā taču laikam ir rakstnieka pazīme - intuīcija, redze, oža, priekšnojautas, izlaistas caur saasinātas uztveres un personiska jūtīguma sietiem.
1995.gadā tu raksti: "Mana dzīve arvien vairāk sāk līdzināties literāram darbam. Es pretojos, es negribu dzīvot tekstā, es gribu būt dzīvē." Vai tas ir bijis iespējams? Vai esi meklējusi atbildi uz šo? Posmā starp 1996.-2012.gadu?
Par to tiku domājusi bieži, bet nu jau sen esmu sapratusi, ka manā dzīvē tas ir viens un tas pats, un šī pretstatīšana bija ienākusi caur sabiedrībā un žurnālos ievazātu viltus drāmu - čalošanu par kaut kādu īsto dzīvi un dzīvi literatūrā. It kā rakstnieks nebūtu rakstnieks, ja cep kūkas, dzemdē bērnus un maina mīļākos. It kā tas tad būtu pie dižās dzīves, bet pārpalikumi - tie transformēti literatūrā. Man bija gandarījums nonākt pie apjēgas, ka manā dzīvē tas viss ir viens.
Kā tevī pašā, dziļāk, atsaucas neretās komiskā un traģiskā virāžas, ko tu fiksē? Piemēram, 2012.gada 25.novembrī: "Mirušo piemiņas diena. Kapsētas pilnas, protams. Netālu no Viļa Lāča vientulīgā monumenta pusmūža sievietes sarunājas - redz, tas laikam tas Lāčplēsis!"
Es no traģikomiskām situācijām vien būtu paēdusi - tik milzīgu sparu man tās dod. Tikai nedaudz esmu šo stilistiku attīstījusi - lugā "Jūras velni", romānā "Bāreņu nams", taču domāju, ka tai pievērsīšos vēl. Bet tas prasa lielu uzticēšanos sev. Un lielu atraisītību. Tas nav žanrs, kurā rakstīt "par spīti".
2012.gada piezīmes ietver arī "reportāžu" no Sibīrijas ekspedīcijas, kurp devies kopā ar Dzintras Gekas grupu, kas īpatnējā veidā (jo tas ir sāpīgas piemiņas, meklējumu, ne izpriecu brauciens) ir tieši gaismas un optimisma nesējs citādi skarbajos šā gada pierakstos. Kur, tavuprāt, šis noslēpums?
Tur nav nekāda noslēpuma. Kad Dzintra uzņēma mani grupā, es garīgi gatavojos ekspedīcijai kā izšķirošākajam notikumam dzīvē. Lūk, tā cilvēkam būtu jāgatavojas uz ikvienu savas dzīves dienu, bet kurš tad spēj sevi tā ikdienā disciplinēt? Un, kad tu esi tik absolūti mobilizēts, modrs, tīrs, tu jau neņem neko sev līdzi - vecām jūtām, pāridarījumiem, kompleksiem, statusiem, prestižiem un citām muļķībām nav vietas. Tu esi tikai tas, kurš dodas, uztver, uzņem, jūt, ir. Pie tam - tā bija kompānija no lielākoties man nepazīstamiem cilvēkiem. Tādas privilēģijas jau dzīvē ir reti. Un vēl - dzīves pseidovērtības šajā Sibīrijas ceļā, ja arī izlien kādā paksī, kļūst smejamas, ne ņemamas par pilnu. Tur vienkārši darbojās Lielais Mērogs, ko ņēmu sev līdzi, lai, Latvijā atgriezusies, kādu brīdi varētu elpot un skatīties nevis asfaltā, bet uz debesīm, mākoņiem, cilvēku sejām.
Ar rakstnieci Gundegu Repši sarunājās Dace Sparāne-Freimane. Materiālu sagatvojusi izdevniecība "Dienas Grāmata". ©2013
Grāmata tapusi izdevniecības "Dienas Grāmata" latviešu literatūras projekta "Prāta piedzīvojums" ietvaros, ko atbalsta AS "Latvijas Gāze".
Uz sarakstu
