Kalnamuiža jeb Smiltenes muižas komplekss un Vācu ordeņa pilsdrupas
Vēsture
Smiltenes muižas pārvaldes centrs izveidojies Vācu ordeņa Smiltenes pils vietā, no kuras līdz mūsdienām saglabājušās vien drupas. Pati senākā muižas kompleksa ēka – muižas kungu māja – celta no koka jau 1730. gadā.
18. gadsimta 60. gados Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II Smiltenes pilsmuižu dāvājusi Vidzemes ģenerālgubernatoram Džordžam fon Braunam. Tieši pateicoties viņam laika posmā no 1763. līdz 1771. gadam tapa Smiltenes muižas ēkas (Kalnamuiža), kas daļēji saglabājušās līdz pat mūsdienām.
Ģenerālgubernatora mantinieki muižu pārdeva Rīgas tirgotājam J. S. Bandavam, kura dzimta to pārvaldīja gandrīz 100 gadus. 1893. gadā īpašumu iegādājās firsts Pauls Līvens, kurš daļu zemes sadalījis atsevišķos gruntsgabalos un iznomājis uz mūža renti miesta iedzīvotājiem, tādējādi liekot pamatus arī Smiltenes pilsētai. Ar šo laiku sākās firsta Paula Līvena valdīšanas posms, kad Smiltene piedzīvoja ļoti strauju attīstību.
Par Līvena naudu 1901. gadā tika uzcelta spēkstacija Vidus dzirnavezera krastā, 1903. gadā tapa slimnīca, kokzāģētava, 1913. gadā moderna elektrocentrāle pie Tiltlejas ezera, un hidroelektrostacija ar derevācijas kanālu. Pēc Paula Līvena ierosinājuma un ar viņa finansiālu atbalstu 1911. gadā izbūvēja arī šaursliežu dzelzceļa līniju uz Valmieru.
1919. gadā Smiltenes muiža nokļuva Zemkopības ministrijas īpašumā, savukārt pēc 1920. gada zemes reformas tā tika sadalīta 264 vienībās. Ministrija 1922. gadā muižas centrā ierīkoja lauksaimniecības mācību izstādi – viengadīgu piensaimniecības skolu, kuras nosaukums kopš 1999. gada ir Smiltenes tehnikums.
Kalnamuižā līdz pat mūsdienām saglabājušās vairākas ēkas: muižas pārvaldnieka māja, ledus pagrabs, mednieku māja, stallis, skābbarības tornis, klēts ar seniem vējrāžiem, siera namiņš jeb sierūzis, kā arī Vācu ordeņa pilsdrupas.
Vācu ordeņa pilsdrupas
Stassy Dodge/flickr.com
Smiltenes Vācu ordeņa pils rakstos pirmoreiz minēta jau 1359. gadā arhibīskapa Fromholda vēstulē Romas pāvestam par septiņām Livonijas ordeņa ieņemtām arhibīskapa pilīm un to novadiem; to skaitā arī Smilteni. Pili no 1367. gadam līdz 1370. gadam cēla Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Frimersheims, un tādējādi tā ir viena no jaunākajām krustnešu celtajām pilīm Latvijas teritorijā.
Vienkāršajā pilī sākotnēji atradusies baznīca, mājvietas kareivjiem, bijušas noliktavas un zirgu staļļi. Rīgas arhibīskapi pili dažkārt izmantojuši kā vasaras rezidenci, tomēr tā nav bijusi tik grezni iekārtota kā Raunas un Kokneses pilis. 1479. gadā, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, pili ieņēma Livonijas ordenis.
1530. gadā Smiltenes pils minēta kā viena no arhibīskapa koadjutora Brandenburgas Vilhelma septiņām galda muižām. Livonijas kara laikā pili vairākkārt ieņēma Krievijas caristes karaspēks. Poļu-zviedru kara laikā 1601. gadā pili ieņēma zviedri, kas to nodeva Pētera Štolpa uzraudzībā. 1618. gada martā Smiltene ir poļu kontrolē, savukārt jau 1625. gadā – atkal zviedru.
Lielā Ziemeļu kara laikā Smiltenes pils tika pamatīgi izpostīta un to vairs neatjaunoja. Mūsdienās saglabājušies tikai atsevišķi mūra fragmenti – visas četras aizsargmūru sienas – stāvā Vidus ezera krasta nogāzes augšdaļā. 19. gadsimtā to ieskautajā teritorijā uzcēla Smiltenes muižas dzīvojamās un saimniecības ēkas, kas ir saglabājušās arī līdz mūsdienām.
Uz sarakstu
