Lustes pilsdrupas – pēdējā greznā Kurzemes un Zemgales hercogistes pils
Lustes pilsdrupas (agrākā Frīdrihslustes izpriecu pils) atrodas Dobeles novada Jaunbērzes pagastā pie Pienavas upītes. 1770. gadā celtā pils bija viens no greznākajiem Kurzemes un Zemgales hercoga namiem ar franču dārzu un plašu medību parku. Lustes muižas pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, no kuras līdz mūsdienām saglabājušās vien drupas.
Vēsture
Pienavas upītes krastos, kur tika celta pils, atradies dziedniecības un veselības avots, kurā tecējis kristālskaidrs ūdens. Johans Rīvijs 1550. gadā atstāja Rīgu un uzsāka darbu kā Dobeles luterāņu mācītājs. Ap 1570. gadu hercogs Gothards Rīvijam piešķīra dzimtīpašumā Vecpienavas muižu, kas ietvēra arī seno kulta vietu pie veselības avota, kur mācītājs apmetās uz dzīvi un uzsāka darbu; tajā bija divas zemnieku saimes: Tīkliņi un Aņģi. Vecpienavā tapusi pirmā zināmā grāmata latviešu valodā.
Pēc Johana Rīvija nāves Vecpienava palika dzimtas īpašumā līdz pat 17. gadsimtam, kad Frīdrihs Rīvijs atdeva muižiņu savam svainim K. Bīronam un tā kļuva par Bīronu dzimtmuižu. Kurzemes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons sāka celt pēdējo grezno hercogistes pili, kuras projekta autors bija dāņu izcelsmes galma arhitekts Severīns Jensens.
Medību pils būvēta baroka stilā ar klasicisma ietekmi, ar tornīšiem stūros, katra no četrām fasādēm bija citādāka. Pils lielā zāle bija greznota ar Venēcijas spoguļiem un dārgām gleznām, bet mazākā hercogienes zāle bija oderēta ar zīdu un samtu. Tās teritorijā bijuši ēnaini laukumi, ozolu parks, tempļi, tiltiņi, ķīniešu māja, angļu kabineti, kā arī dažādas citas atpūtas vietas. Ap pili bija arī siltumnīcas un plaši iežogojumi zvēriem.
1780. gadā Vecpienavu par godu Prūsijas kroņprinča Frīdriha Vilhelma apciemojuma pārdēvēja par Fridrihlusti. Tautā pils vēlāk iesaukta par Lusti. 1795. gadā Lustes muižu izrentē Derperam un šajā laikā pazūd Lustes lepnais parks, kuru nocērt un tā vietā ierīko muižas laukus; Luste pārvēršas par parastu rentes muižu, un tikai vēl muižas lepnā pils atgādina reiz valījušos lepnos Bīronu laikus.
20. gadsimta sākumā pils apkārtne bijusi stipri nolaista. 1910. līdz 1912. gadā to sakopa profesors Paulis Lejiņš, vadot šeit Jelgavas zemkopības skolas audzēkņu praksi. Posmā starp abiem pasaules kariem pils piederēja Džūkstes-Sīpeles piensaimnieku biedrībai, te tika iekārtota pienotavu. 1936. gadā pie pils piestiprināta goda plāksne J. Rīvijam, atzīmējot viņa darba izdošanas 350 gadus.
1950. gados pils kamīnus, kāpnes, iekšējo apdari un visu vērtīgo augsto partijas funkcionāru vadībā izlaupīja, pametot pili. Ēkai tika nojaukts jumts un izzāģēti koka pārsegumi, ko izmantoja kā kurināmo materiālu, kā rezultātā līdz šodienai pils ēkai saglabājušās ārsienas, daļa iekšsienu un velvēts pagrabs.
Pilsdrupas mūsdienās
Lustes muižas dzīvojamās ēkas un saimniecības ēkas-darbnīcas mūru vecums datējams ar 16. gadsimtu. Lai arī ēkas vēlāk vairākkārtīgi pārbūvētas, tomēr to mūrēšanas veids un ēku sasaiste ir saglabājusies un labi redzama. Muižas teritorijā aug vairākus simtus gadus veci ozoli, savukārt blakus dzīvojamai ēkai atrodas dzidrais Veselības avotiņš, kas virszemē izplūst no aptuveni 18 metrus dziļuma.
Uz sarakstu
