Māra Bērziņa romāns "Sveiks, Dzintar Mihail"
Pusmūža pāra, kalēja Dzintara un viņa sievas Zelmas, ikdienas samutuļo vajadzība pēc palīga Dzintara darbnīcā. Jaunais, centīgais Miša šķiet kā radīts mācekļa amatam, taču viņš līdzi nes arī kādu noslēpumu. Šajā romānā drosmīgi skartas dziļas un aktuālas mūsu sabiedrības problēmas, un autora ierasti labestībā ironija un veselīgi gaišais skats uz dzīvi ievelk vēstījumā, izraisot īstu līdzpārdzīvojumu.
Pieņemu, ka tavu lasītāju loki eksistē vairāki vienlaikus un pat, iespējams, nepārklājoties, jo tematikas un arī žanri tev ir ļoti dažādi - īsstāsti, romāni, lugas, grāmatas bērniem. Kā tevī sadzīvo šie dažādie uzstādījumi?
Droši vien šī dažādība literārajā jomā ir normāla tieksme kompensēt samērā vienveidīgo sadzīvi. Nezinu, kā citiem, bet celtnieku valodā runājot (mans tēvs bija celtnieks), gribas uzcelt jaunu māju, bet noteikti atšķirīgu no iepriekšējām. Un būtiski atšķirīgu. Protams, nepieciešami arī ļoti daudzi izmēros līdzīgi putnu būrīši - kā "Gūtenmorgena" stāstiņi. Taču arī tajos var un vajag izmantot dažādus kokmateriālus un daudzveidīgu apdari, lai neizskatītos pēc sērijveida produkcijas.
Ar lugām ir tā - man vienkārši patīk veidot dialogus - veidoju, veidoju, kamēr, skat, neliela ludziņa gatava. Daļu no šiem dialogiem un idejām, ko tie nes, vēlāk izmantoju romānos. Un romāns - tā jau ir liela māja. To uzcelt ir visgrūtāk, taču arī gandarījums ir lielāks. Nu jā, manā rakstniecības darbnīcā šaura specializācija ir aizliegta ar likumu. Jo arī pasūtījumi - gan paša iekšējie, gan no citiem nākušie - mēdz būt ļoti dažādi.
Lasot tavu jauno romānu, jau no pirmajām epizodēm tevis radītie tēli dzīvi un rosīgi nostājas acu priekšā. Tev izdodas radīt sajūtu, ka šie cilvēki ir pat ļoti pazīstami. Kā pie tevis atnāca "Dzintara Mihaila" tēli?
Pirmais impulss "Dzintaram Mihailam" radās kādās bērēs. Romāna vidusdaļā attēlotajā izvadīšanas ainā ir izmantots neliels fragments no realitātes - krematorija zāles kreisajā pusē nez kādēļ bija sastājušies gandrīz vai visi izvadītāji, bet labajā pusē vientuļš stāvēja kāds pusmūža vīrietis baltā kreklā. Šis attēls no dzīves ir vienīgais, ko daudzmaz tiešā veidā esmu iezīmējis romānā. Man nav ne mazākās nojausmas, kādēļ tur bija izveidojies tik dīvains pavadītāju izvietojums, kādas bija bērinieku savstarpējās attiecības, taču skats tiešām bija netipisks un iespaidīgs. Tas kalpoja kā grūdiens, lai iedarbinātu savu iztēli un lolotu tālākas idejas. Viss, kas aprakstīts romānā, pamazām izauga no šīs nelielās realitātes kripatas - gan tas, kā ļaudis dzīvoja līdz bērēm, gan tas, ko viņi darīja pēc tam. Interesanti, ka šī aina gluži neviļus ir nokļuvusi romāna viducī, lai gan viss sākās tieši no tās. Jā, un varbūt tāpēc, ka stāsts ir dzimis no reāla notikuma asna, arī varoņi izskatās reāli un, iespējams, ir pat pazīstami.
Būtiska loma jaunajā romānā ir sievietei un vispārcilvēciskām vērtībām, tostarp pēctecībai; varbūt pat demogrāfijas problēmām? Bibliskās un mitoloģiskās līnijas tu risini ļoti cilvēciskā un vienkāršā manierē, nu, tā, kā cilvēki ikdienā par to mēdz iedomāt. Kāpēc izvēlējies šādu "zemes" redzējumu atbilžu meklējumos?
Jā, uz beigām gan mazliet ekstravagantā izteiksmē, toties bez kādas ironijas es reflektēju par demogrāfiskajām problēmām Latvijā. Globāli jau viss ir līdzsvarā – vienā vietā piedzimst par maz, citā par daudz. Manuprāt, uz pasauli jāskatās kopumā, nevis tikai lokāli, kā esam pieraduši. Pārmaiņas uz Zemes ir notikušas, notiek un notiks nepārtraukti, un, lai vai kā gribētos, iekonservēšanās kādā vienā, "ideālā" stāvoklī nav iespējama. Citādi nav iespējama arī cilvēces attīstība, un arī Zemes dramaturģija līdz ar to izbeigtos.
Protams, vispārcilvēcisko vērtību attīstību es vērtēju daudz augstāk nekā nacionālās, dzimuma, mantiskās vai kādas citas materiālās vērtības. Un man ir grūti un arī negribas nodalīt "debesis" no "zemes", jo manās acīs tās abas ir vienotas. Cilvēka dzimšanā es nesaskatu tik vien, kā kaut kā jauna sākumu, bet arī sekas un turpinājumu. Un ar nāvi tāpat – fiziski tā izpaužas kā noslēgums, bet garīgi ir turpinājums un jauna iespēja. Tad kādēļ gan par to nerunāt vienkārši, jo nekā tāda pārdabiska, es tur nesaskatu. Neticami – varbūt. Pasaulē viss ir dabisks un izskaidrojams, vienkārši mēs vēl zinām un izprotam dikti maz. Līdzīgus uzskatus paudu arī "Titāna skrūvēs", tikai draiskākā manierē.
Vai tu pats būtu ar mieru piedzīvot tādus "brīnumus", kas piemeklē tava jaunā romāna varoņus. Kādas ir tevis paša attiecības ar eņģeļiem?
Būtu gan ar mieru, jo, pat ja dažbrīd sāpīgi, brīnumi ir ar pozitīvu tendenci, un, ja man liktu izdzīvot varoņu dzīves, es neiebilstu, jo pats tādas esmu radījis. Rakstot ar to rēķinos - kā es justos viņa vietā. Un kaut kas jau ir paša dzīvē arī piedzīvots un redzēts iepriekš. Tāpēc, lai cik tas cēli vai patētiski skanētu, savi literārie varoņi jāmīl kā sevi pašu. Tikai fantāzijas pēc radīt viņiem nepanesamas mokas vai slaktēt nost būtu nežēlīgi un bezatbildīgi. Dzīvi cilvēki tak tomēr, lai arī dzīvo vien grāmatā.
Ar eņģeļiem man nav tik tiešas un nepastarpinātas attiecības kā romānā, tomēr attiecības ir – es uzticos savam sargeņģelim, kuru sarunās ar citiem saucu par intuīciju. Tiesa, jāatzīst, dažkārt es kļūdos, pats savas racionālās domas pieņemdams par intuīcijas viedo balsi. Pēc laika jau viss noskaidrojas un kļūst redzams, bija labi un pareizi vai ne, bija tas eņģelis vai tikai mans ego.
Ar rakstnieku Māri Bērziņu sarunājās Dace Sparāne. Materiālu sagatavojusi izdevniecība "Dienas Grāmata". ©2013
Grāmata tapusi izdevniecības "Dienas Grāmata" latviešu literatūras projekta "Prāta piedzīvojums" ietvaros, ko atbalsta AS "LATVIJAS GĀZE".
Grāmatas izdošanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
Uz sarakstu
