Veselavas muiža un stāsts par skaisto meitu Rasu
Vēsture
Polijas valdīšanas laikā 1602. gadā Veselavas muižu no vairāku Raunas pilsmuižai piederošu māju zemēm izveidoja pilsnovada vecākais Pēteris Veselavskis. Tādējādi no viņa uzvārda savu nosaukumu ieguvusi ne vien muiža, bet arī pagasts.
Vēl 17. gadsimtā Veselavas muiža bijusi vienota ar Raunas pilsmuižu. 1744. gadā ķeizariene Elizabete Laukalni, Baižkalnu, Jaunraunu un Veselavu uzdāvināja ģenerālleitnantam kņazam Ņikitam Trubeckojam, savukārt 1760. gadā viņš Veselavas muižu atdeva savai meitai Annai Nariškinai.
Turpmākā gadsimta gaitā muižai bieži mainījušies īpašnieki – to nopircis gan virskonsistorijas asesors Fridrihs Justins fon Bruinings, no kura dēla 1794. gadā to iegādājies Tērbatas apriņķa tiesnesis Gustavs Ādolfs fon Rozenkampfs. Tikai trīs gadus vēlāk īpašums tika pārdots slepenpadomniekam baronam Baltazaram fon Kampenhauzenam, kura dzimtai muiža piederēja līdz pat 1920.gada agrārreformai.
Muižas teritorijas plānojums
Savdabīgs ir muižas teritorijas plānojuma princips, proti, kungu māja būvēta palielas, ovālas salas, kuru no visām pusēm ieskauj ar ūdeni pildīts aizsarggrāvis – izceļot to un nošķirot no citām, vienkāršākajām, ēkām. Pāri aizsarggrāvim uz parādes pagalmu ved divi laukakmens mūra tilti. Līdz mūsdienām gandrīz pilnībā ir saglabājies muižas apbūves komplekss un parks.
Parādes pagalma rietumpusē atrodas trīs paralēli būvētas ēkas, no kurām pirmā ir kādreizējais kungu zirgu stallis, kas pārbūvēts par pienotavu. Aiz staļļa atrodas ratnīca, savukārt trešā ēka – šobrīd divstāvu dzīvojamā ēka – reiz bijis darba zirgu stallis. Blakus dambim atrodas guļbūves ēka – kādreizējās dzirnavas. Tāpat Veselavas muižas kompleksā redzamas citas līdz mūsdienām saglabājušās ēkas.
Leģenda par Rasu
Tā kā muiža šeit pastāvējusi jau vairākus simtus gadu, to apvij arī baisi un traģiski nostāsti no dzimtbūšanas laikiem. Ar Veselavas muižu saistītas leģendas par baronu un skaisto meitu – Kausuļu Rasu, kas nav pakļāvusies muižkunga iegribām, tā vietā labāk izvēloties nāvi.
Veselavas Kausuļu māju saimniekam bijusi ļoti daiļa meita vārdā Rasa, kuru, kad tā lasījusi mežā brūklenes, ieraudzījis un tūdaļ iekārojis barons, kas uz meitām esot bijis ļoti kārs. Kad baronese esot devusies darīšanās, barons licis skaisto meiteni atvest pie sevis uz muižu.
Rasa baronam briesmīgi pretojusies un saskrāpējusi tam seju līdz asinīm. Barons pārskaities un licis muižas istabenēm meiteni izģērbt, sasiet rokas ar valgu un ieslēgt viņa guļamistabā. Kamēr barons apkopis brūces, Rasa pārrīvējusi valgu uz gultas dzelzs apkalumiem un, paķērusi palagu, metusies no otrā stāva pa logu lejā, kur kritienu mīkstinājušas samestā sniega kupenas.
Meitene, pirmoreiz esot muižā, metusies bēgt uz nepareizo pusi – uz Rauņas gravu. Pilī pamanījuši, ka meitene izbēgusi, un sākuši dzīties tai pakaļ. Rasa, saprazdama, ka glābiņa vairs nebūs, metusies Rauņa atvarā.
Uz sarakstu
